Ubānu vieno ciešas saiknes ar Pārdaugavu un arī ar vietu, kur tagad ir Nacionālā bibliotēka, jo tieši tur Ubāns savulaik uzsāka savas darbnīcas būvniecību.
„Pārdaugava ir kļuvusi arī par Nacionālās bibliotēkas mājvietu, un mūs ļoti interesēja, kā Konrāds Ubāns, šis fantastiskais, izcilais 20.gadsimta gleznotājs, šeit ir dzīvojis un juties. Mūsu meklējumu ceļš izstādes veidošanai sākās caur šo viņa darbnīcu.” – Izstādes kuratores Ilzes Egles pieminēto
darbnīcu Konrāds Ubāns 30.gados sāka būvēt tieši tajā vietā, kur šobrīd atrodas Nacionālā bibliotēka. Diemžēl ēka vēl nebija pabeigta, kad to jau izpostīja Otrais pasaules karš. Izstāde piedāvā aplūkot arhitekta Aleksandra Klinklāva būvprojektu un ēkas skices, kas galu galā tā arī palika sapņu un cerību līmenī.
„Kā liecina dokumenti – sienas jau bijušas gatavas un jumts uzlikts, bet iekšdarbi vēl nepabeigti. Pirmais stāvs bijis paredzēts ģimenes vajadzībām, bet otrais – liela izmēra gleznotavai ar skatu uz Daugavu, uz Vecrīgu. Projekts netika realizēts, karš to visu izjauca,” stāsta Ilze Egle.
Karš izpostīja ne tikai Ubāna sapņus par darbnīcu, bet arī viņa ģimeni. Tā arī līdz mūža galam viņš palika šķirts no savas sievas Elīnas un saviem trim dēliem, kurus kara virpuļi aizrāva trimdā uz Ameriku; tikai vecumdienās viņš satiekas ar dēliem, tā ir tāda īsa, nervoza tikšanās un viss…
Izstādes fotoattēlos Konrāds Ubāns ar savu sievu Elīnu un viņu trim dēliem vēl redzami laimīgi kopā.
Līdzās fotogrāfijām un dokumentiem izstādē redzamas arī Ubāna skices un gleznas, kā arī vairāki interesanti eksponāti, kas vēl pavisam nesen atrasti antikvariātā. Viena no tām ir 1938.gadā Konrādam Ubānam izsniegta Rīgas pilsētas autosatiksmes abonementa karte braucienam no autoostas uz Zolitūdes ielu, par šo atradumu – izstādes veidotāja Dace Gasiņa:
„Tas ir otrs tāds traģisks piesitiens Ubāna biogrāfijā, ka faktiski viņa mantojums tika izpārdots un nozaudēts pēc viņa nāves, un daudzas lietas ir uzradušās vienkārši pilnīgi negaidīti kaut kur, un šī apliecība arī pēkšņi atradās antikvariātā”.
Konrāda Ubāna glezniecība savukārt ir dzīvi apliecinoša, skaista un saulaina, un tajā nevar samanīt atsauces ne uz vēstures notikumiem, ne personīgās dzīves traģēdijām.
„Vērojot un baudot Ubāna gleznas, šķiet, ka nekur tajās nav ne grama no traģisma. Viņš nevienam nav stāstījis un neviens nevar atbildēt, cik patiesībā liela un dziļa tā sāpe ir bijusi, kā viņš to ir slēpis vai izdzīvojis. Bet – cik gaišas, gaismas pielietas, brīnišķīgas ir šīs Ubāna ainavas! Gan Pārdaugava, gan Pērses senleja, Koknese, šie saulrieti… Tas ir tāds stāsts, kas līdz galam neatklājas un arī varbūt nemaz nevajag to atklāt,” pauž Ilze Egle.
Iespējams, atbilde slēpjas kādā Latvijas Radio intervijā ar Konrādu Ubānu, ierakstītā 60.gadu nogalē:
„Man personīgi bijuši tādi apstākļi, kad es neesmu varējis mājās strādāt, un es, lai atraisītos no visādīgām rūpēm, esmu centies vienmēr aiziet dabā. Es esmu tad izolēts un tiešā kontaktā ar dabu. Varu koncentrēties, un man liekas, ka tāda attiecība izslēdz visu pārējo, un tikai ir tas kontakts ar dabu un gleznu”.
Izstādi „Ubāna Pārdaugava” Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē atklās šodien. Pusstundu pirms atklāšanas – puspiecos pēcpusdienā – bibliotēkas Mazajā zālē 4.stāvā būs skatāma arī filmas par Konrādu Ubānu pirmizrāde.
