“Iespējams, pat vēl šodien mums nav darīšana ar mākslu. Varbūt mēs palaidām garām brīdi, kad tā kļuva par kaut ko citu – par kaut ko, ko vēl nevaram nosaukt vārdā. Tomēr ir skaidrs, ka tas, ar ko mums ir darīšana, piedāvā lielākas iespējas,” rakstīja leģendārais poļu kritiķis un kurators Jeržijs Ludviņskis esejā “Māksla pēcmākslas laikmetā” 1970. gadā.
Šo visai provokatīvo teikumu, kas tapis pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, lekcijas organizatori lasa kā futūristisku vēstnesi dažādiem mākslas institūciju modeļiem, kuri deklarē iesaistīšanos nozīmīgu mūsdienu jautājumu risināšanā. Galerijas un laikmetīgās mākslas centri šodien pieskaņo savas programmas tā, lai tās jebkurā brīdī atbilstu jebkāda veida refleksijai, analīzei un diskusijām.
Raugoties no šī skatpunkta, klimata pārmaiņas, pieaugošās vides katastrofas un planētas resursu neatgriezeniska degradācija un noplicināšana ir visaktuālākās tēmas, par kurām nepieciešams ne tikai domāt un izprast, bet kuru risināšanā arī iesaistīties mākslas institūcijām.
Aplūkojot poļu kritiķa un kuratora Jeržija Ludviņska (1930–2000) izstāžu stratēģijas un praksi, ar ko viņš iepazīstināja savos teorētiskajos konceptos par “Aktuālās mākslas muzeju” (1966), “Monas Lizas galeriju” (no 1967) un “Māksliniecisko pētījumu centru” (1970), vieslektore Magdalēna Žilkovska iezīmēs trajektorijas starp reformām mākslas institucionālismā, kas ienāca 1960. gadu beigās, māksliniekiem sākot izmantot jaunus materiālus, tehnoloģijas un mainot mākslas darba jēgu, un Jeržija Ludviņska interesi, meklējot jaunas kategorijas un priekšstatus, kas balstās mākslas procesualitātē, tostarp norisēs ārpus tiešās mākslas teritorijas, protestos un opozīcijas formās.
Magdalēna Žilkovska ir neatkarīga kuratore, kas dzīvo un strādā Varšavā. Viņa ir absolvējusi kuratoru programmu "de appel" mākslas centrā Amsterdamā un ieguvusi doktora grādu par Jeržija Ludviņska “Aktuālās mākslas muzeja” Vroclavā koncepcijas un Polijas pēckara muzeoloģijas analīzi. Viņa bijusi vieskuratore Van Abes muzejā Eindhovenā un kuratore Lodzas mākslas muzejā, kur veidojusi projektus “Mākslai vienmēr ir konsekvences” (2008–10), “Darba nosaukums: Arhīvs” (2008–2009), “Sanja Ivekoviča: meistaru rada prakse” (2009), “Acis meklē galvu, ko apdzīvot” (līdzkuratore, 2011) u.c. Kopš 2012. gada viņa ir gleznotāja Andžeja Vrubļevska fonda līdzdibinātāja un viceprezidente, un bijusi līdzkuratore izstādei “Andžejs Vrubļevskis: pastāvīgi lūkojoties uz priekšu” Krakovas Nacionālajā muzejā (2012 / 2013) un līdzautore monogrāfijai "Avoiding Intermediary States: Andrzej Wróblewski" (1927–1957) (2014). Žilkovska arī bijusi direktore laikmetīgās mākslas galerijai "Bunkier Sztuki" Krakovā (2015–2018).
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra neformālās izglītības programma “LLMC Vakarskola” ir sarunu, lekciju, diskusiju un lasīšanas darbnīcu cikls, kas veltīts laikmetīgās un nesenās pagātnes mākslas aktuāliem jautājumiem. Dalība pasākumos ir bez maksas. Programmu “LLMC Vakarskola” atbalsta Valsts Kulptūrkapitāla fonds.
