Kultūrdeva

“Kultūrdevā” viesojas superaktuālais komponists Kārlis Lācis

Kultūrdeva

Kultūrdeva

“Kultūrdevā” viesojas laikmetīgās mākslas pārstāves – Ance Vilnīte un Ieva Kraule-Kūna

Privātais, publiskais un robežas mākslā. Saruna ar Purvīša balvas nominantēm

"Nejūtos pietiekoši liela, lai es varētu teikt, ka esmu spējīga pietiekoši distancēties no subjektīvā pārdzīvojuma. Tāpēc godīgāk ir teikt, ka tas ir mans personīgais," par atmiņās balstīto izstādi "Kur manas kārtis kritušas", LTV raidījumā "Kultūrdeva" stāsta māksliniece Ieva Kraule-Kūna. Par robežām starp publisko un privāto mākslā komentē arī māksliniece Ance Vilnīte: "Reizēm ir ļoti grūti. Tādā ziņā māksliniekam, man, manā publiskajā daiļradē ir atpazīstami grūtāki brīži, un tas ir brīnišķīgi, ka ir šis rīks, kā ar kaut ko tikt galā un izpausties".

Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus, kas bija apskatāmi laika posmā no 2021. gada 1. oktobra līdz 31. decembrim, "Purvīša balvas 2023" ekspertu darba grupa balvai, kas tiks pasniegta 2023. gada pavasarī, ir nominējusi Anci Vilnīti par personālizstādi "Dievs Tēvs Debesīs", Sabīni Verneri par personālizstādi "O" un Ievu Krauli-Kūnu par personālizstādi "Kur manas kārtis kritušas".

Henrieta Verhoustinska: Apsveicu jūs ar nomināciju Purvīša balvai. Vai jūs izmantojat arī teatrālus momentus savā mākslā? Piemēram, Ievas Kraules-Kūnas izstādē “Kur manas kārtis kritušas”, par kuru saņēmi nomināciju Purvīša balvai, tā ir scenogrāfiska.

Ieva Kraule-Kūna: Jā, diezgan apzināti es to arī būvēju, kā tādu scenogrāfiju deviņdesmitajiem, kādus es tos atceros. Tādi teatrāli elementi ir bijuši citos, iepriekšējos darbos.

Tā kā tava izstāde par raganām – “Hot Babas”.

Ieva Kraule-Kūna: Jā, par tām raganām… Drīzāk varbūt bija arī “Kim?” Laikmetīgās mākslas centra sadarbība ar Lietuvas laikmetīgās mākslas centru. Viņiem bija online projekts, kurā es taisīju maskas un liku dejot dejotājiem. Tas bija tik teatrāli, cik nu vēl. 

Ance, savukārt, ir diezgan daudz nodarbojusies ar performanču mākslu. Tur arī ir nepieciešams skatītājs un aktīva darbība.

Ance Vilnīte: Jā, tas atkal tā interesanti. Man droši vien nepatiktu, ja man kāds teiktu, ka mana performance ir teatrāla, kaut gan tas droši vien nav domāts negatīvā izteiksmē, bet man teātris asociējas ar kaut ko iestudētu. Performancei arī tie elementi tiek iepriekš sagatavoti, bet iznākums ir kaut kas dzīvs, unikāls. Manā gadījumā, kā tas ir tajā brīdī, vienreiz un neatkārtojams.

Mākslā vienmēr ir svarīgi, lai tas būtu kaut kas īsts un no sirds, pa īstam! 

Un, ja pēc ārēja tēla, tas varbūt izskatās dramatiski, teatrāli, bet tās visas emocijas ir ļoti īstas. 

Mans kolēģis Marģers Majors nonāca pie secinājuma, ka performance – tā ir dzīve. Vai mākslā vispār ir viegli nospraust robežu starp personīgo, privāto un publisko?

Ieva Kraule-Kūna: Īsti jau nē… Protams, māksla var būt ļoti dažāda, bet man liekas, ka visierastāk ir tas, ka māksla ir personisks atveidojums un piedāvāšana publikai, tāpēc, kur tur var nospraust robežu? Varbūt jautājums ir par to, kur tiek meklēti veidi, kā izdalīt ikdienas triviālo no tā, kas ir varbūt tāds mazliet pārlaicīgāks, universālāks, varbūt drīzāk attiecināms uz skatītāju, ne tikai uz pašu autoru. Arī abstraktāks.

Ance, kā tev ir ar robežu nospraušanu starp publisko un privāto?

Ance Vilnīte: Reizēm ļoti grūti. Tādā ziņā māksliniekam, man, manā publiskajā daiļradē ir ļoti atpazīstami grūtāki brīži, un tas ir brīnišķīgi, tādā ziņā, ka ir šis rīks, kā ar kaut ko tikt galā un izpausties. 

Šis rīks ir?

Ance Vilnīte: Mākslinieciskā izpausme – gleznošana, performance, tēlniecība, instalācija, jebkas. Tas veids, kā to izpaust vienmēr atnāk. Bet tādā ziņā, jā, tur var saiet galīgi greizi, ka tu esi kails uz skatuves. Kaut kādā brīdī paliek vieglāk.

Kopš es nokārtoju traktora tiesības, es vairs oficiāli neesmu māksliniece, es esmu traktoriste.

Tas man iedeva lielu brīvību, un es tiešām jūtos daudz vieglāk, ka esmu vienkārši cilvēks. Vairs nav tā sajūta, ka esmu kaut ko parādā mākslai. 

Tu vairs nejūties parādā mākslai un skatītājam.

Jā, tā, ka visu atdot – vairs nē.

Tavai izstādei, kas ir nominēta Purvīša balvai “Dievs Tēvs Debesīs”, kas bija Katrīnas Neiburgas kūrētajā mākslas telpā “Brīvība”, tu risini ļoti personīgas attiecības ar savu tēti. Vai šī emocionālā atklātība tev bija nepieciešama pašai kā terapeitisks process, vai domāji par cilvēkiem, kurus tas varētu uzrunāt un palīdzēt?

Ance Vilnīte: Gan, gan. Izstāde man tapa vairāku gadu garumā iekšēji, un es zināju, ka to vajadzēs realizēt arī tad, ja es nebūšu māksliniece. Bet, jā, tā sakne tomēr bija tāda, ka es redzēju šo stāstu arī saviem draugiem, paziņām un citiem cilvēkiem, un es jutu to vienojošo. Tomēr ir tāds siltums, sajust to, ka kāds apķer ap plecu, un pasaka: “Jā, man arī tā ir”, tu nejūties viens. Īpaši par ģimeni, vecākiem, kā gribētos, lai būtu, un kā reāli ir.

Es jau pirms izstādes zināju, ka tā ir daudziem, bet atgriezeniskā saite,

visas asaras, ko es saņēmu no cilvēkiem atpakaļ, pārspēj jebko, ko var iedomāties, un iedeva pamatīgu ticību, ko māksla var izdarīt.

Tas bija maģiski.

Ievas Kraules-Kūnas personālizstāde “Kur manas kārtis kritušas”

Ieva, tava izstāde “Kur manas kārtis kritušas” arī ir ļoti personiska izstāde. Tās ir tavas bērnības atmiņas par deviņdesmitajiem gadiem. Tu savulaik pēc izstādes “Hot Babas”, ko iepriekš jau minēju, biji teikusi, ka tevi interesē okultais. Savukārt “Kur manas kārtis kritušas” mēs redzam, ka šai izstādei ir četras sadaļas, kas visas nosauktas kādas taro kārts vārdā. Tātad okultais tevi turpina interesēt?

Ieva Kraule-Kūna: Jā, tas mani vienmēr ir interesējis, un šajā izstādē var redzēt, no kurienes tā interese ir radusies. Izstāde bija iekārtota tā, ka katra telpa ir iekārtota kaut kam, kas man šķiet ļoti nozīmīgs, aplūkojot Latvijas sabiedrību deviņdesmitajos, caur personīgo prizmu, pieņemot, ka kādam citam tas arī ir svarīgi. Pirmā telpa ir veltīta tieši okultajam, un tā bērnības atmiņa, kurā tā ir balstīta ir par to, ka mana mamma, viena audzinot bērnu, viņai vajag aiziet pēc sava horoskopa, kurš ir sagatavots, un viņai nav, kur mani atstāt, un viņa mani mazu paņem līdzi. Tur var arī noklausīties audio kaseti ar īsto ierakstu, kas ir horoskops…

Viņa gāja pie zīlnieces…

Ieva Kraule-Kūna: Astrologa. Tie elementi, kurus tur var redzēt, ir pārstrādās bērnības atmiņas.

Tur bija gan naži, gan akvāriji ar zivīm, un var noklausīties to stāstu, kādas tika prognozētas manas un manas mātes attiecības. 

Interesanti, vai ir piepildījušās šīs te prognozes?

Ieva Kraule-Kūna: Par manām un mātes attiecībām – nē. Tās ir ļoti dramatiskas, tādā meksikāņu ziepju operas stilā tā aina pavērās. Drāma uz katra soļa, bet par mani pašu, es nezinu. Kaut kādi elementi varētu būt, bet ar tiem individuālajiem horoskopiem, ka tie tik ļoti brīvi, ka tā jau tas viss strādā. Mana interese par okulto ir tāda, ka es pati neiešu pie tā zīlnieka, bet mani vairāk interesē kā tāda sociāla parādība, alternatīva reliģijai, kā tāda uzskatu sistēma, kas cilvēkiem sniedz atbalstu ikdienas gaitās. Tas ir tas aspekts, kas man interesē. 

Interesanti arī, ka jūsu abu izstādes balstās atmiņās. Tās gan nav rekonstruētas, bet konstruētas, jaunradītas atmiņas, bet kāpēc atmiņas ir tik svarīgas?

Ance Vilnīte: Tas ir tas, kas mēs esam. Man šķiet, ka tāds atmiņu, nākotnes sapņu apkopojums.

Ieva, kāpēc tev bija svarīgi balstīt savu izstādi atmiņās?

Ieva Kraule-Kūna: Tāpēc, ka es nejūtos pietiekoši liela, lai es varētu teikt, ka esmu spējīga pietiekoši distancēties no subjektīvā pārdzīvojuma. Tāpēc godīgāk ir teikt, ka tas ir mans personīgais, tās ir manas atmiņas, un tas ir viss, ko es varu piedāvāt, atskatoties uz kādu noteiktu periodu. Kas esmu es, lai varētu spriest, ka tā ir objektīvā vai mūsu kolektīvā patiesība?      

Kas ir tuvākais, ko mēs varētu no jums gaidīt kā no māksliniecēm?

Ance Vilnīte: Vienmēr ir bail pateikt to, ko gribi darīt, un kaut kas notiks un nesanāks. Tā ir māņticība. Šobrīd mans lielākais darbs ir Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura darbs, ko es būvēšu mežā, un vēl daži projektiņi.

Ieva Kraule-Kūna: Tuvākais, kas būs, ir publikācija par šo nominēto izstādi. 

Būs arī katalogs ar taviem stāstiem, ko var lasīt mājaslapā. 

Ieva Kraule-Kūna: Jā, ar maniem stāstiem, izstādes bildēm, arī konferences tekstiem. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt