Dominiks Gedzjuns dzimis 1918. gadā Grīvā, poļu lauksaimnieku ģimenē. Absolvējis Rīgas pilsētas poļu vakara pamatskolu. Praktiskā darbā apguvis atslēdznieka amatu un laikā no 1938. līdz 1940. gadam strādājis Bergmaņa mehāniskajā un mašīnbūves darbnīcā un akciju sabiedrībā "Hanza-Garāža".
Iedzimta sirdskaite viņam ļāva izvairīties no abu okupācijas varu iesaukumiem Otrajā pasaules karā. Strādājis gan par taksistu, gan autovadītāju Valsts jūras kuģniecībā, gan šoferi mehāniķi Slokas ielas autodarbnīcās, vienlaikus, paša vārdiem, "praktizējoties foto amatā". Kopā ar fotogrāfu Žani Legzdiņu piedalījās pirmā pēckara ilustrētā žurnāla "Zvaigzne" fotogrāfiskā veidola radīšanā.
Kopš 1954. gada Gedzjuna fotogrāfijas publicēja Latvijas Valsts izdevniecības regulārajos atklātņu komplektos "Rīga" un "Latvijas skati", kā arī reprezentatīvajos albumos. Latvijas skatu fotografēšana kļuva par radošās darbības sfēru, kurā viņš izpaudās īpaši aizrautīgi – braucienus pa dažādām Latvijas vietām viņš apvienoja ar atvaļinājumiem, līdzi ņemot sievu Lidiju un trīs meitas.
1957. gada nogalē Dominiku Gedzjunu uzņēma PSRS Žurnālistu savienībā, kas atviegloja piekļuvi krāsu fotofilmām un veicināja viņa iespējas šajā žanrā. 60. gadu sākumā Gedzjuns piedalījās republikas un PSRS mēroga fotoizstādēs. Aktīvu profesionālo darbību fotogrāfs beidza 1986. gadā. 1998. martā viņš devās mūžībā.
Attēlu izkārtojums nule izdotajā albumā "Dominiks Gedzjuns. 1956–1961" iedalīts trīs daļās, dekonstruējot padomju laika lozungu "Miers, darbs, maijs".
Sadaļā "Miers" iekļauti ikdienas dzīves, pilsētu un lauku skati, "Darbs" – ainas no tautsaimniecības, bet sadaļā "Maijs" – svētku un atpūtas mirkļi. Albumu papildina Rīgas Stradiņa universitātes profesora Sergeja Kruka eseja "Latvijas skati kā dokumentālās fotogrāfijas virzītājs" un vēsturnieku Toma Zariņa (viņš arī viens no izdevuma sastādītājiem) un Mārtiņa Mintaura pārspriedums "No nacionālkomunisma līdz komunismam divdesmit gados".
Fotoalbuma priekšvēstnesis bija Toma Zariņa sadarbība ar fotogrāfu un izdevēju Arni Balču, kas aizsākās 2011. gadā saistībā ar žurnālu "Foto Kvartāls". Tolaik Gedzjuna radinieki iedevuši fotokopijas, kuras tika digitalizētas, un viņi uztaisījuši nelielu rakstu.
Balčum turpinot interesēties par Gedzjuna daiļradi, nākusi apjausma, ka fotogrāfa arhīvs ir daudz lielāks. "Bija pat doma, ka ar to varētu ko iesākt, bet nebija īsti skaidrs virziens. Tā tas arī palika," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Zariņš. "Pēc tam, laikam ejot, bija dažādi impulsi. Kā mēdz teikt, zvaigznes kaut kādā brīdī sastājas, ir kaut kāds pēdējais impulss, kas iedod saprašanu, kā to varētu izdarīt. Es biju domājis par mazliet citādu albumu, kur būtu no vairākiem autoriem vienkopus. Tad man iešāvās prātā doma, ka ir taču Gedzjuna arhīvs. Diezgan veikli sazinājos ar viņa meitu Regīnu, un viņa bija ļoti pretimnākoša šai idejai." Ar Balču nosprieduši, ka šī būs sērija, jo ir vēl citi arhīvi gan privātās, gan muzeju kolekcijās.
Vērojot 60. gadu Latviju caur ainavu, pilsētvides un portretu ilustrācijām, jāaizdomājas par nostalģijas nozīmi. "Mēs centāmies ne gluži ieviest nostalģiju, bet centāmies, lai katrs tur varētu kaut ko ieraudzīt un būt kaut kādā ziņā pārsteigts – tur nebūtu tikai Rīga vai tikai lauki, tur būtu dažādība.
Mēs rēķinājāmies, ka tas ir domāts salīdzinoši plašai auditorijai. Katrs var uzšķirt un būt pārsteigts par kādu Latvijas vietu, par lielajām izmaiņām, kuras ar šo fotogrāfiju palīdzību varam novērot,"
atzīmē Zariņš. "Gedzjuna fotogrāfijas interesantas ar to, ka tās lielākoties ir ļoti dokumentālas. Mēs uz īpaši radošiem meklējumiem neskatījāmies, jo tas nebija viņa īstais aicinājums. Viņa aicinājums bija dokumentālista darbība. Tiesa, izvēlējāmies pievērsties tam, ko viņš ir radījis atklātnēm, žurnāliem [..]."
Ar Dominika Gedzjuna attēliem strādāja Aleksejs Muraško – otrs fotogrāmatas sastādītājs un arī dizaina autors. Viņš sniedz ieskatu izdevuma tapšanas procesā: "Kad mūsu rīcībā ir negatīvu arhīvs, nevis krāsainu fotokopiju arhīvs [..], tur nav nekāda izejpunkta, kur paskatīties – šī ir īstā krāsa. Šī nav glezna, kuru tu vari paskatīties muzejā, safotografēt kopā ar skalu vai izmērīt krāsu elektroniski. Negatīvi ir lāsts, tāpēc, ka daži no tiem laikiem nesaglabājas gluži labā stāvoklī." Muraško to uzlūkojis kā iespēju interpretēt. Atsevišķi attēli ļāva noprast, kā rīkoties ar pārējo kopu, piemēram, veidojot kontrastu.
