Mākslas atkritumu piesārņojums. Recenzija par izstādi «Atmiņu jūra»

Globālā sasilšana ir viena no mūsdienu pamattēmām, kuru nākas apdomāt itin bieži. Eksperti un viņu fani sociālajos tīklos runā par briestošām problēmām, un noskaņas ir gluži kā apokalipses priekšvakarā. Ir jābūt ļoti labticīgam, lai notiekošajā nemanītu baiļu uzkurināšanu; vai, izsakoties citādi, domāšanu par ekoloģiskām problēmām pavada bailes, neziņa un raizes. Tāpēc dabiski rodas jautājums, kādēļ tas tā ir.

Ja mums ir jābūt spējīgiem apzināties un strādāt ar nopietnām problēmām, vai bailes un nedrošība noder. Tāpat jautājumi neapsīkst, rūpīgāk apdomājot katru no apokalipses jātniekiem – pasaules uzkaršanu līdz ekoloģiskam sabrukumam, tātad badu; ar to saistītiem nemieriem – karu; slimību, kas neizbēgami pavada pagrimumu un nāvi kā visu minēto procesu rezultātu. Ja jau katastrofa ir tik neizbēgama, kādēļ viens no sociālajos tīklos izplatītiem mēmiem, kas ik pa laikam uzpeld, ir par bezrūpīgajiem pasaules iemītniekiem, kuri ēd saldējumu, kamēr ledāji kūst? Vai godprātīgi žurnālisti patiešām ir tādi nejēgas, lai šīs tik samilzušās problēmas risināšanu neizvirzītu savas dienaskārtības priekšplānā? Vai drīzāk mums ir darīšana ar dažādu interešu cīņu politikā un tirgū? Cīņu, kurā bailes ir izdevīgas.

Izstādē „Atmiņu jūra”, kas Jūrmalas pilsētas muzejā ir skatāma līdz 1. septembrim, uzmanība tiek pievērsta ekoloģisko problēmu tēmai vai konkrētāk – Baltijas jūras piesārņojumam.

Izstādes kuratore Inga Bunkše raksta: „Tas ir starpdisciplinārs, līdzībās balstīts smeldzīgs un skaudrs vēstījums par cilvēka un jūras trauslo dzīvību, par it kā naivajām un banālajām vērtībām, kuras izsveramas, tikai saskaroties ar mūžības elpu.”

Ekspozīcija ir veidota intriģējoši. Telpā izvietoti vairāki muzeja stendi, kuros skatāmi instalācijās un kolāžās ieveidoti „jūras izskalojumi” – gumijas tupeļu kaudze, lietussarga sarūsējis karkass, metināšanas maskas, baleta kurpes, supermātisks darinājums no grūti nosakāmiem sadzīves piederumiem. Standartobjektus papildina fotomākslinieces Evas Saukānes piesavināti un apdarināti Aivara Vegnera deviņdesmito gadu amatiervideo ieraksti – ilgstoša jūras ainava un sadzīviskāki ieraksti ar ģimeni pludmalē. Izstādi noslēdzošo daļu veido fragments no Reiņa Sējāna baleta “Vārna” (2016) ar Elzu Leimani galvenajā lomā. Pēc baleta epizodes noskatīšanās ir jāatšķir tāds kā priekškars, lai no ekspozīcijas izkļūtu.

Izstāde kopumā ir veidota iepriekš paredzētai soli pa solim apskatei, kuru vada izstādes kuratore ar numurētiem stāsta fragmentiem pie katra no eksponātiem. Stāstījums tiek būvēts ap vadošā tēla ikdienišķu pieredzi, tikšanos ar draugu kafejnīcā un vērojumiem pludmalē. Ainas ir no nākotnes – jūra ir toksiska, peldēties nav iespējams un cilvēki sevi tur pie dzīvības ar dažādiem kosmētiskiem līdzekļiem, daļa no tiem, izsakoties tieši, mēslu vai atkritumu otrreizējas pārstrādes produkti.

Bunkšes teksts nav smagnējs vai nomācošs, drīzāk melanholiski lirisks. Tuvojoties noslēgumam, tiek aprakstīta vienas no stāsta varonēm, Ženī, uzstāšanās, iespējams, cirka vai operas izrādē. Viņa burtiski lido un izstaro gaismu, mirdz un pamazām kļūst caurspīdīga, līdz izzūd pavisam.

Vērojot „Vārnas” fragmentus, kļūst skaidrs, ka Baltijas jūra izstādē ir metafora reģiona mākslas videi un ar piesārņojumu domātas laikmetīgās mākslas radītās pārmaiņas kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem, dzelzs priekškaram sabrūkot un strauji ieplūstot mākslas vēsmām no ārpasaules.

Gluži tāpat kā jautājumi par jūras faktisko piesārņojumu ir ne vien zinātnieku, bet arī politiķu un tirgoņu cīņas noteikti, arī izstādes aktualizētā mākslas ekoloģiskā katastrofa ir ne tikai zinātniska, bet arī kultūrpolitiska problēma.

Vai laikmetīgā māksla, kurā šķietami nenozīmīgi un pavisam skaidri neglīti standartobjekti ir vairumā, ir pretstatāma tradicionālākām mākslas vērtībām – skaistumam, cildenajam, vispārcilvēciskajam, saistībai ar dievišķo un mūžīgo, amatnieciskai augstvērtībai u.c.?

Nav šaubu, ka mūsdienu mākslā ir kaudzēm atkritumu un mēslu, cita lieta, kā šo parādību vērtējam.

Visdrīzāk melanholija un pasaules gala nojausmas nav tās lietderīgākās, reaģējot uz laikmetīgās mākslas ievērojamajām izgāztuvēm. Mūsdienu sabiedrību attīstība ir pavērusi nebijušas iespējas cilvēkiem iesaistīties un būt līdzdalīgiem mākslas radīšanā, kas likumsakarīgā kārtā veido arī proporcionāli lielu atkritumu daudzumu. Diletantisms un amatierisms ir nu jau globāla mēroga parādības, nevis profesionālismam un amata lietpratējiem nepiederīga cilvēku saujiņa, turklāt šie neizmērojamie mēslu lauki ir auglīgi iedvesmai augstvērtīgu mākslas darbu radīšanā.

Izstāde „Atmiņu jūra” ir elegants tēmas risinājums, uzrādot konceptuāli spēcīgu kuratores darbu.

Saistoša ir Bunkšes izvēle savu lomu apspēlēt gan izstādīto objektu izvēlē, apaudzējot Evas Saukānes un Latvijas Nacionālās operas komandas veikumus,  gan arī teksta pavadījuma sarakstīšanā, līdzinoties ne tik daudz vizuālās mākslas projekta vadītājai, bet skaņdarba komponistei. Un šī skaņdarba morāle, manuprāt, ir atziņa, ka tas, vai vēl arvien dzīvojam mākslas beigu priekšvakarā, nav atkarīgs no mākslas dabas untumiem vai civilizācijas pagrimuma, bet gan no skatījuma, kuru izvēlamies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti