Izstādē eksponētie LMS muzeja darbi, kas radīti laika posmā no 1960.gadu vidus līdz 1980.gadu vidum.
„Hruščova atkusnī” mākslinieki, pārvarot laikmeta padomisko diktātu, skolas uzliktos tematiskos un mākslinieciskos „rāmjus”, bet saglabājot profesionalitāti, pilsonisko gaumi un latvisko mentalitāti, radīja citādus stilistikos risinājumus. Mākslinieki, intelektuāļi, radošās inteliģences pārstāvji meklēja savpatnību un, savstarpējā radošā sāncensībā norobežojoties no padomju mākslas oficiālajiem uzstādījumiem, emocionāli bagātajā dažādībā atrada savu nostāju, dažkārt melanholisku un atsvešinātu no ārpasaules norisēm.
Latvijas māksla 20.gadsimta 50.- 60.gados ir emocionāli spriega ar monumentālu vērienīgumu, kas pauž laikmetam nozīmīgas tēmas, bet jau 20.gs. 60.gadu vidū mākslā pausto romantisko patosu nomaina romantiskā atsvešinātība, un it sevišķi tas attīstās glezniecībā. Mākslinieki savu rezignēto nostāju un attieksmi pauž klusās dabas, ainavas, portretu žanru darbos, kuros redzami katra autora, piemēram, Georga Šēnberga, Jura Baklāna, Vijas Maldupes, Miervalža Poļa, Jāņa Anmaņa, Jura Dimitera, Jāņa Pauļuka u.c. meklējumi norobežoties no laikmeta brutalitātes un politiskā rupora „žņaugiem”.
Izstādes galvenā ekspozīcija rosina domāt par laiku, kas kā „vilciens” mūs strauji ved, un mēs ātrumā noskatāmies uz norisēm, kas traucās garām. Savpatnā mākslinieku domāšana un spēja to iemiesot materiālā, nezaudējot pārliecības spēku, izkopjot tonālās gradācijas un saglabājot noturīgu profesionalitāti, rosināja jautājumu loku: kur paliek cilvēks?
