Māksliniecei Silvai Linartei vienmēr bijis svarīgs ģimenes spēks, latgaliskais siltums un garīgā vide, kuru veidojuši jau viņas vecāki. Silva Veronika Linarte dzimusi 1939.gadā Daugavpils novadā skolotāja ģimenē. 1941.gadā divgadīgo meiteni un viņas ģimeni izsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu Sibīrijā, no kurienes Linarte atgriezās tikai 1957.gadā.
Atbildot uz jautājumu, vai Sibīrijā laikā redzētais nav atstājis nospiedumus Linartes mākslas darbos, māksliniece stāsta, ka cilvēki par šo tēmu ilgi vairījušies runāt un nemaz nedrīkstēja runāt. Māksliniece atzīst, ka tikai tagad – jūlijā Madonā notikušajā izstādē – bija izstādīti pāris darbi par Sibīrijas tēmu.
1961.gadā Linarte absolvēja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, taču viņas pedagoga darbs sākās jau gadu iepriekš. No 1971. līdz 1977.gadam Linarte mācījās Latvijas Valsts mākslas akadēmijā pedagoģijas nodaļā, apvienojot studijas ar darbu Rīgas Lietišķās māksla vidusskolā un Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiālē. Absolvējot mākslas akadēmiju, Silva ieguva pedagoga un gleznotāja kvalifikāciju.
Kopš 1965. gada māksliniece piedalās izstādēs un ir pārliecināta, ka „vislabākā saruna ar audzēkņiem iznākot tad, ja pati aktīvi glezno, ja neesi ļāvusies atslābumam”.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad radās iespēja atgūt tēva dzimtās mājas Daugavpils novada Kalupes pagastā, Silva Linarte izmaina visu savu dzīvi, kopā ar ģimeni no Rīgas pārceļoties uz Daugavpili un turpinot pedagoga darbu Daugavpils mākslas vidusskolā „Saules skola” un paralēli uzņemoties arī Daugavpils pilsētas galvenās mākslinieces amatu 1993.gadā.
Daugavpils Rotko mākslas centrs faktiski ir pilsētas dzīves apvērsums,” atzīst māksliniece, stāstot, ka vairākus gadus nodzīvojusi Daugavpilī, bet nav spējusi pilsētu iemīlēt. Visu mainījis tieši Rotko centrs.
Linartei gleznošana ir neizdibināms un nejaušs process, kurā nav ne jautājumu, ne atbilžu, vien radošs process, tā ir pozitīvo emociju sastāvdaļa, jo „nav godīgi nodot savu drūmumu citam cilvēkam. Ja ir kas labs, tad dod to otram”. Māksliniece atklāj, ka glezno uz grīdas.
Es virsskatā to darbu labāk izjūtu. Tad arī tehniski man nav jādomā, kā tā krāsa plūdīs vai notecēs,” skaidro Linarte. „Es labi jūtos, ja liecos pāri audeklam.”
Tāpat māksliniece atklāj, ka pēdējā laikā viņu nodarbina domas, kas zināmā mērā saistītas arī ar Rotko centru:
„Ir sajūta, ka tur prasās monumentālāki darbi, jo pati zāle nosaka tādas prasības. Krāsaināku, lielāku formātu, mazliet tehniski citu pieeju, iedziļināšanos formas lietās, - šobrīd tas ir saistošāks, jo nav jau svarīgi, vai ir priekšmetiskā vai bezpriekšmetiskā glezniecība. Ja kvalitāte ir, tad tā ir. Ja nav, tad ne ar kādu stāstījumu, ne ar kādu saturu piedabūt klāt nevar.”
