Kur ir putniņš? Festivāla «Survival Kit» izstādes recenzija

Latvijas mākslas dzīvē, kas pasaules mērogā gluži nav kā mutuļojoša kalnu upe, bet drīzāk mundrs avotiņš, kas ik pa brīdim uzmet dzirkstošus burbuļus, ir vairāki tradicionāli laika atskaites punkti. Pirmais no tiem ir intrigām apvītā, krāšņā Purvīša balva. Otrs – Venēcijas biennāles pārstāvja izraudzīšanās, kuras laikā lielākās mākslas institūcijas pārsprauž savas ietekmes sfēru robežās. Savukārt trešais (bet ne mazāk nozīmīgais) notikums – ikgadējā laikmetīgās mākslas izstāde "Survival Kit" par kādu sabiedrībai tobrīd svarīgu tēmu. Šis Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētais projekts, kura pirmsākumi meklējami jau patālajā 2009. gadā šobrīd vietējā mērogā ir plašākā starptautiskās mākslas izstāde, kurai īpašu nozīmi piešķir LCCA uzaicinātā kuratora skatījums un rūpīgā darbu atlase, tiem pārstāvot teju katru pasaules nostūrīti.

Iepriekšējos gados koši dzelteni krāsotais festivāls pievērsās tādām tēmām kā sabiedrības novecošanās (2021), varas patvaļa (2020) un centra/margināliju attiecības (2019). Šoreiz savā 13. izlaidumā "Survival Kit" jeb angļu valodā "izdzīvošanas komplekts" ir komplektējis vairāk nekā 30 mākslinieku viedokļus par pilsoniskās brīvības un kara tēmu. Vienlaicīgi pusotra mēneša garumā redzamo izstādi Pils ielā 23 papildina neskaitāmi satelītnotikumi – dažādas diskusijas, sarunas, tūres, diskotēkas un ģimeņu radošas darbnīcas īpaši izstādei iekārtotajā "Hearing Voices" kafejnīcā. Šoreiz absolūti lielākā daļa mākslas darbu ir video vai audio formātā. Pašmāju mākslinieki – Krišs Salmanis, Sabīne Šnē, Kristaps Epners – gan ir radījuši plašas un multimediālas instalācijas.

Šī festivāla idejas un satura veidotāja ir iLiana Fokianaki – starptautiskajā mākslas kartē zināma kuratore. Viņa izstādei par nosaukumu ir piešķīrusi dīvainu frāzi "Putiņu vajag noķert".Tā ir Ojāra Vācieša dzejoļa pirmā rindiņa. Sešos pantiņos tiek spriests par pārāk liderīga putniņa tik nepieciešamo sagūstīšanu, un tā ir liecība no perioda, kad mākslas prasme runāt tikai zinātājiem saprotamās mīklās bija vienīgā iespēja, kā publiski paust totalitārajai varai netīkamas patiesības. Izstādei veltītajā, vairāk nekā pusotru simtu lappušu biezajā katalogā, kas papildināts ar pašmāju domātāju un filozofu esejām, kā arī latviešu literātu jauntapušiem darbiem, kuratore savā slejā daudz atsaucas uz Nacionālās Atmodas laiku kā veiksmīgu piemēru mākslas nozīmei politiskajās pārmaiņās.

Es pati izstādi apmeklēju divkārt. Pirmo reizi tas notika "Baltajā naktī" jeb nākamajā vakarā pēc tās atvēršanas. Savā ziņā tās bija velts gājiens, lai arī izdevās piedzīvot aizraujošu "Survival Kit" saplūšanu ar tovakar atklāto jaunā teātra festivālu "Homo Novus". Laikmetīgais teātris no savas netālās adreses Kaļķu ielā performatīvā mītiņā ķekatnieku un folkloristu vadībā atnāca budēļos pie laikmetīgās mākslas.

Tālākais gan nebija tik jauki – ārpusē stiepās garumgara nevis interesentu, bet ziņkārīgo rinda, kas iekšpusē strauji plūda gar mākslas darbiem, ik pa brīdim izdvešot "es jau te neko nesaprotu". Nopietni kam pievērsties bezgaisībā un līdzi raujošajā ļaužu straumē nebija iespējams. Diemžēl arī ukraiņu mākslinieces Darjas Kalašnikovas fiziskās un pacietības izturības performance "Cik ilgi tas vēl turpināsies?", kas tik iespaidīgi izskatījās šīs vasaras performanču festivālā "Starptelpa", skaļa pūļa apņemta, zaudēja savu spēku. Vismaz man izdevās ielavīties teju slepenā Marjamas Tafakorijas lasījumā par Irānas sieviešu zaudēto brīvību nama iekšpagalmā.

Nākamreiz uz krāšņo ēku Doma laukuma malā dodos nedēļu vēlāk, pāris stundas pirms izstādes darba laika beigām. Nams ir gandrīz tukšs – vien daži apmeklētāji, kurus pa telpu labirintiem vadā ceļa zinātājas – uzticamās Laikmetīgās mākslas centra mediatores, kas klusinātā pusbalsī palīdz labāk izprast redzamo.

Jāatzīst, ka, ienākot neorenesanses stilā celtajā bijušajā Rīgas Biržas bankā, mani sākotnēji apžilbina nevis laikmetīgās mākslas stars, bet vēsturiskie interjeri priekštelpās un foajē. Tumša masīvkoka letes un virpuļdurvis ar misiņa elementiem, smalkflīžu grīdas un greznas marmora imitācijas kolonnas mani pārsviež Rokfelleru cienīgas bagātības noskaņās, un novērš manu uzmanību no redzamajiem darbiem (ak, piedodiet Dora Garsia, Lediņ&Boiko, Hrisanti Kumjanaki un Tabita Rezēra, bet greznais buržuju interjers šoreiz pārspļāvis mākslinieku – taisnīguma meklētāju balsis).

Vienīgi Kriša Salmaņa instalācija "Pamodini mani, kad viss ir beidzies" savā plašajā klājumā un materiāla gaisīgumā ir spējīga sacensties ar apkārt valdošo, smagnējo greznumu. Darbs veltīts Krievijas iebrukumam Ukrainā. Kā viņš man personīgi, ārpus oficiālās anotācijas, stāstījis, tas idejiski tapis, TV ekrānā redzot kara upurus, bezpersoniski satītus būvniecības plēvju vālos. Patiešām, šis bankas parādes portrets – interjers impērijas, kapitālisma un koloniālisma noskaņās pārāk disonē ar pašu festivāla tēmu par brīvību kā cilvēka pirmtiesībām. Vienīgā izvēle šeit par labu "Survival Kit" ekspozīcijai varētu būt ēkas izcili centrālais un sasniedzamais novietojums.

Jau vēlāk, izejot visu ekspozīciju, saprotu tās scenogrāfa, talantīgā un daudzpusīgā mākslinieka Andra Kaļiņina plāns ir bijis mērķtiecīgi kāpināt izstādes emocionālo spriedzi. Ja kopumā pirmajā stāvā redzamas dekoratīvas NSRD kolektīva dekoratīvas ēverģēlības un apcerīgas mākslinieku vizuālas esejas (kā kolektīva zumēšana Raeda Jasina "Dungošanā pamestās vietās"), kuriem paralēli var atļauties pētīt reiz bijušo bankas klientu izstaigātās pēdas parketā vai meklēt slepenās durvis sienu koka paneļos, tad, pamazām kāpjot augstāk, viss mainās. Nonākam jau augstākas frekvences spriedzē – sākot ar Antoņa Pita "Ainām" pusstāvā, kas veltītas pirms dažiem gadiem notikušajiem Francijas dzelteno vestu protestiem, un tikai pilnībā atklājas griezīgu zibspuldžu gaismā. Satraukums tiek kāpināts, ejot tālāk kabinetu anfilādē, pamazām sašaurinot reģionu robežas mums arvien tuvāk un aktuālāk, lai, iespējams, kara tematikā kulminētu bezkaislīgajā "Forensic Architecture" grupas darbā. Lielformātu ekrānu pāris analizē Krievijas raķešu uzbrukumu Kijivas televīzijas tornim un Ilovaiskas kauju 2014. gadā, kad pirmoreiz atklājās vāji slēpta Krievijas armijas līdzdalība.

Izstādes nosaukumā pieminētais putniņš te ir izlidojis caur vairākiem maršrutiem. Tam var gan sekot, pētot mākslinieku dziļi personiskos brīvības meklējumus paralēli plašāku kopienu atmodai (piemērs – Vu Cana "Meiteņu saruna)". Vai, ja gribas, var iet citu ceļu un meklēt vēsturiskas norādes par mūsu pašu politiskās izšķiršanās laiku 80.-90. gadu mijā, kas šur tur redzamas kā nelielas, uz sienām līmētas fotogrāfijas. Šo satura sadaļu papildina arī Valda Villeruša grafikas, kas reiz publicētas izstādes nosaukumā citētajā Ojāra Vācieša dzejas izdevumā "Zeme", kā arī Anša Epnera dzejnieka portretējums 1973. gada kinohronikā.

Vēl viena tematiska sadaļa ir mākslas darbi, kuri vēsta par minoritāšu prasību pēc savas balss – vai tas būtu par kvīru kustību, vai mazākumtautībām un padzītajiem (Kristaps Epners "Maslova"), vai valodu kā identitāti apliecinošu vienību. Tie, piemēram, ir: Antona Vidokles "Gilgamešs: Viņa, kas redzēja dzelmi" kurdu valodā un turpat blakus novietotais pētījums par aizliegtajām valodām, un kādas tautas tradicionālie dziedājumi Darena Bi Tenes ("Rojava Film Commune") filmā "Vientuļie koki". Vispār tieši balss – vārds un skaņa – ir šīs "Survival Kit" sērijas galvenais motīvs, kas dažādos veidolos ievijas gan pašu mākslas darbu tematikā un fiziskajā izpildījumā, gan festivāla grafiskajā noformējuma kā dzelteni, ar tekstu vēl neaizpildīti burbuļi, ko ierasts redzēt komiksos. Kuratore Fokianaki savā izstādes katalogā ievadtekstā saka: "Šī izstāde – gan kataloga tekstā, gan eksponētajos mākslas darbos, gan balsīs, kas dzirdamas bagātīgajā notikumu programmā – rada iemiesotu pieredzi, kas atspoguļo to, kā skaņa, mūzika, balss, skaniskais un izteiktais cilvēces vēsturē ir definējuši, iezīmējuši, precizējuši un raksturojuši līdz šim nepietiekami novērtētus kolektīvās atbrīvošanas mirkļus."

Kā vēl vienu un, manuprāt, visspēcīgāko izstādes daļu varu nosaukt mākslas darbu grupu, kas veltīta Krievijas iebrukumam Ukrainā un notikumiem, kas tieši vai netieši ar to saistīti. Iespējams, ka pēc nenoteikta laika noilguma, vai ārpus savas ģeogrāfiskās piederības es uz šo izstādes daļu skatītos citādi, bet šobrīd uzskatu, ka savi personīgie pārdzīvojumi un pieredze nav jānodala no autora vēstītā. Es eju "tajā iekšā". Līdz ar to, ja ekspozīcijas sākumdaļā mana uzmanība brīvi slīdēja no viena mākslas darba pie otra, tad drīz otrajā stāvā es nokļūstu pie video, kura radītais līdzpārdzīvojums manai turpmākajai izstādes apskatei, tēlaini izsakoties, uzgriež reālus basus. Tā ir Mikola Ridnija vēl 2017. gadā veidota filma "NĒ! NĒ! NĒ!", kurā Harkivas jaunieši, zināmā mērā autsaideri (jo ir arī Ukrainas patrioti) sastopas ar pirmajiem lielajiem dzīves pārbaudījumiem. Diemžēl tā nav tikai salauzta sirds vai iztrūkums kontā, bet gan kara un tā pavadošā piefrontes naida uzplūdi tā visdažādākajās formās. Varoņu stāstīto ik pa brīdim pārtrauc "Youtube" atrasti aculiecinieku video ar tiešu kara fiksāciju. Spriedzes augstākais mirklis ir, kad nezināms vīrietis ar telefonu caur savas daudzstāvenes logu filmē melnu tumsu. Tajā nezināmos tālumos un tuvumos krīt lādiņi, kauc automašīnu signalizācijas un ir dzirdamas viņa bailes.

Turpat blakus kabinetā ir divi Baltkrievijas situācijai veltīti darbi. Mākslinieču grupas "Sadiedz!" (Rufina Bazlova) naivie, bet ar asas adatas dūrieniem izšūtie lakatiņi, kur krustdūrienā redzama demokrātijas cīnītāju brutālā apspiešana, asi iedur arī apziņā. Otrpus Marinas Napruškinas glezna "Es gribu prezidentu", kas pielaikojusi Baltkrievijas kontekstam nozīmīgo tā paša nosaukuma Zojas Leonardas poēmu. Tagad šķiet neparasti, ka ar šo tekstu pirms dažiem gadiem iepazinos tieši Kijivā.

Netālu vēl viens aktuāls darbs par nesenajiem Centrālāzijas lielvalsts Kazahstānas protestiem, kas gada sākumā uz brīdi pavīdēja ziņu virsrakstos, lai drīz izčibētu, jo valstī atkal viss esot mierīgi un stabili. Almagula Menlibajeva ar mākslīgā intelekta veiktu fotogrāfiju apstrādi cenšas pateikt, ka oficiālā mediju versija stipri atšķīrās no patiesajiem faktiem. Arī Kendisa Breica ceļ trauksmi. Izmantojot elementāru triku, kā popielā pārspēlējot dažādus video un ņemot savā mutē dažādos šovos un diskusijās it kā nejauši izspļautus jociņus, frāzes, polikorektuma noniecināšanu, viņa mūs darbā "Bālģīmis" brīdina par nekur nezudušo, bet pat pieaugošo rasismu, kas ir atbildes reakcija antirasisma kustībām. Tas aktuāli arī Latvijā. Kopā jau ar iepriekš aprakstītajām Kriša Salmaņa un "Forensic Architecture" instalācijām, šie darbi veido pašpietiekamu mākslas bloku – īso kursu šī brīža politiskajās aktualitātēs.

Summējot redzēto, vēlos pieminēt vēl tālajā 1976. gadā tapušo horvātu mākslinieces Saņas Ivekovičas performanci "Atklāšana", kas bija reāllaika pretošanās valdošajam Tito autoritārajām režīmam. To Rīgā pārstāv viena vienīga, neliela, bet iespaidīga fotogrāfija. Tajā māksliniece redzama savā pirmajā, lielajā personālizstādes atklāšanā, bet nevis jautri čalojot ar viesiem, bet nekustīgi stāvot ar aizlīmētu muti un ar skaļruni "tiešraidē" pārraidot savus sirdspukstus.

 Pēc "Survval Kit" vērienīgās izstādes apskata un tam sekojoša pārdomu laika es vēl joprojām spriežu, vai tas putniņš šoreiz ir vērotājs vai pats ir cīnītājs? Vai māksla patiešām joprojām spēj radīt revolūcijas un veicināt sabiedrības pārmaiņas, vai arī tas ir tikai skaists sauklis? Absolūti lielākā daļa izstādes darbu, nenoniecinot to spēku un kvalitāti, tomēr ir komentāri, kā notikušā/notiekošā fiksējums. Asredzīgs, skatītājam noderīgs un satraucošs, bet tomēr vērojums, pārspriedums, brīdinājums. Daudzi autori tāpat ir riskējuši, jo arī par ko tādu stingrās rokas režīmā var nopietni dabūt pa galvu. Taču tomēr šeit redzamā māksla nav ierocis un spontāni tapis protesta plakāts, asinīm uzšņāpts vārds vai liktenīgajā brīdī noķerta fotogrāfija, kas uz iegulst cilvēku apziņā, iedvesmojot arī pašus cīnīties par savu brīvību. Tas mani skumdina, liekot apšaubīt mākslas jaudu kopumā, bet vismaz Saņas Ivekovičas bilde ar aizlīmēto muti un viņas aso skatienu man neļauj sagumt pavisam. Laikam tas putniņš jāiet meklēt nevis greznā bankas namā, bet gan pilsētas nemierīgajās ielās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti