Viņa sēž aiz vārtiņiem (ar neiztrūkstošo plāksnīti, ka pagalmu sargā nikns suns). Sagaida, iepazīstina ar to pašu „nikno suni”. Nesteidzīgi ved uz milzīgo, krēslaino darbnīcu pirmajā stāvā, kurā ir dažādi mākslinieku iedzīves priekšmeti.
Džemma Lija Skulme
Padomju un latviešu māksliniece. Dzimusi 1925.gada 20.septembrī Rīgā. Latviešu mākslas klasiķu, leģendārās „Rīgas mākslinieku grupas” dalībnieku, izcilā gleznotāja un brīnišķīgā pedagoga Oto Skulmes (Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, 1936; Latvijas PSR Tautas mākslinieks, Staļina prēmijas laureāts, divkārtējs Darba Sarkanā Karoga ordeņa kavalieris) un pirmās latviešu sievietes – profesionālas tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes meita. 1924.gadā Marta piedalījās Brīvības pieminekļa projektu konkursā, dalīja 1.-2.vietu ar Kārli Zāli, - un kļuva par „modeli” slavenās „Mildas” sejas radīšanai.
Džemma strādāja par dekoratora palīdzi Dailes teātrī un Leļļu teātrī (1945-1947). Ar izcilību absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas monumentālās mākslas nodaļu ar diplomdarbu „Dziesmu svētki” (1949) un sāka piedalīties izstādēs. Personālizstādes notika Krievijā, Austrijā, Vācijā, Kanādā, ASV. Pabeidzot Iļjas Repina vārdā nosauktā Ļeņingradas Mākslas, tēlniecības un arhitektūras institūta aspirantūru (1956), ieguvusi mākslas zinātņu kandidātes grādu (glezna „Mūsu svētki”).
Vadījusi Latvijas Mākslinieku savienību (1977-1992), Mākslas fondu (1993). PSRS Valsts prēmijas laureāte. Latvijas PSR Tautas māksliniece. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle. Latvijas Mākslas akadēmijas goda doktore. Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere (1995). Bijusi Latvijas PSR Augstākās padomes, PSRS Augstākās padomes deputāte (1984-1989). Aktīva Atmodas dalībniece, viena no pirmajām Tautas frontes figūrām, vēlāk parakstījusi manifestu par Tautas partijas dibināšanu.
- Taču zināmā vecumā, uzliesmojumos, cilvēks pēkšņi asi izjūt arī savu vienotību ar dabu un to, ka visi mēs uz Zemes esam no vienas saknes?
- Jūs faktiski pastāstījāt par jūtām un domām, kādas man šogad daudz prātā. Reiz, kad bija karstums, man viss sāpēja, bija tik grūti. Es izgāju dārzā un atspiedos pret priedi. Apķēros tai – un pēkšņi vienkārši fiziski izjutu, ka es taču arī esmu šīs dabas daļa. Un tas viss, kas notiek manā ķermenī, manās vēnās, notiek arī šajā kokā, zālē, ziedos. Ka šim kokam arī ir savi cikli, savas grūtības, tas mums ar to ir kopīgs. Un kāds liels un varens ir virs mums, bet viss pārējais ir tik sīks un nesvarīgs... Tieši tagad, kad man jau ir turpat deviņdesmit, es uzzināju to, ko mēs it kā zinām. Taču pēkšņi kādā brīnišķīgā brīdī izjust to ar visu savu būtību – tas ir pārsteidzoši, brīnumaini, neatkārtojami. Un man kļuva tik viegli, tik labi, gluži kā man tikko būtu atklājusies visa pasaules gudrība.
- Bet agrāk šī zināšana bija tikai skaisti vispārīgi vārdi?
- Tieši tā! Tāpat jau ir arī mākslā. Kad cilvēks kaut ko rada un nododas šim darbam, ieliekot sirdi, dvēseli un saprātu, - viņš ir laimīgs. Taču biežāk vai nu saprāts grib komandēt, vai nu sirds, bet saprāts nedarbojas. Brīži, kad visi iekšējie spēki ir pilnīgā harmonijā un neparastā koncentrācijā, ir ļoti reti. Var teikt, Tas Kungs ar šādiem brīžiem nemētājas. Pāri tiem ir kaut kas varenāks nekā visa mūsu redzamā pasaule. Mūsu valodā neizsakāms, mūsu sirdī un mūsu saprātā – arī ne. Kaut kas milzīgs. Un laiku pa laikam kāds ļauj tev to saprast.
- Tādi laimīgi brīži gadās arī, piemēram, klausoties labu mūziku, skaistu dzeju?
- Jā, vai arī satiec jaunu cilvēku – un esi laimīgs. Jums ir pilnīgs kontakts, un šis cilvēks tev ir kā brālis, kā māsa. Tu atpazīsti sevi šajā cilvēkā un saproti, ka viņš jūt to pašu. Tieši šāda tuvības izjūta mūs saista un vieno ļoti plašā nozīmē, milzīgā teritorijā, varbūt – uz visas zemeslodes. Starp citu, es gadu vai divus kā esmu apguvusi „iPad”, un tas man ir devis šausmīgi daudz! Mazdēls man iemācīja, kā ar to rīkoties un uzzināt par visu, kas notiek pasaules mākslā.
Kas notiek ar Āfrikas un Indijas mākslu, kas notiek Ķīnā un kādas ir jaunākās modernisma vēsmas. Un visā pasaulē es atrodu sev tuvus māksliniekus, kuri man dod šo laimes izjūtu. Viņi ir mani brāļi mākslā. Tāpēc, ka rada to, ko, man šķiet, izdomāju es pati, tikai realizējis šo darbu ir viņš! Tāda lūk, vienotības izjūta.
- Šī izjūta var rasties visos saskarsmes un darbības līmeņos, bet mēs joprojām turpinām kauties un noskaidrot attiecības...
- Diemžēl katrā ir ielikta sava agresivitātes pakāpe. Mēs ne vienmēr to izlaižam uz āru, taču dažkārt gluži vai sacenšamies, kurš kuru vairāk apvainos. Mēs visu dzīvi gribam sevī tam tikt pāri, tikai neiznāk. Ne pie vienas sistēmas. Varbūt mums izdodas laiku pa laikam nomierināties, samierināties, bet pēc tam atkal kaut kas sākas.
- Ņemot vērā mūsu ātrumus, mūsu cenšanos visu paspēt, dabūt un izzināt (nav skaidrs, kāpēc) tu vienkārši paskrien garām galvenajam – cilvēkam, parādībai, notikumam, mākslas darbam. Kāda gan te vienotības izjūta?!
- Nu, tāds laiks! Pastāstīšu, kas ar mani atgadījās vakar. Es ņemu šo „iPad” un pārskatu vietējās un pasaules informācijas vietnes. Pēc tam pārbaudu, vai nav elektronisko vēstuļu. Pēc tam skatos „Facebook”.
Nospiedu nesaprotamo „draugi” un man parādījās šie draugi un viņu draugi, un viņu draugu draugi. Es neatbildu – kā lai zina, kas to tur ir ievietojis. Lūk, es nospiežu un pēkšņi rodas izjūta, ka tas viss ir man virsū uzmests tīkls, tāds... plīvurs. Ka tas mani nobur, aizmidzina, hipnotizē.
Ziniet, ir amerikāņu mākslinieks Hristo, kurš ir kļuvis slavens ar tādām performancēm kā reālā Vācijas Reihstāga „iepakošana”. Viņš „ietina” milzīgo ēku tādā sudrabainā audeklā. Tāda ir viņa ideja, viņa koncepts, ar to viņš grib pasaulei pavēstīt kaut ko ļoti kritisku. Un sabiedrība viņam labi maksā par interesantu konceptu.
Un, lūk, es sāku domāt tālāk. Man tieši vajadzēja kaut ko uzrakstīt apjomīgai grāmatai, kas tiek izdota par godu manai jubilejai, un es gremdējos pārdomās par padomju laikiem. Par savu tēvu. Oto Skulme līdz 1961.gadam bija Mākslas akadēmijas rektors, zināmā mērā funkcionārs, un viņam bija jāizpilda daudzas no Maskavas, no kompartijas Centrālās Komitejas un tamlīdzīgi, nākošas prasības – un pat jānostājas pret saviem kolēģiem – laikabiedriem. Laikmets viņu piespieda spēlēt šo lomu. Tāda bija padomju sistēma. Tā bija sava veida siets, audekls, bieza migla, kurā mēs visi spirinājāmies.
Kā kurš varēja, kā mācēja – un kāds nokļuva uz ielas, bet citam bija silti, patīkami un labi... Ideoloģija taču arī ir kaut kāda burvestība, maģija. Taču tas viss ir tikai mana izpratne un izskaidrojums.
- Vai šodien esat tādas „burvestības” varā?
- Tagad, savos gados, es atrodos virs ideoloģijas, kaut kur starp visaugstāko līmeni un jums visiem. Tas ir kā lidot lidmašīnā. Es varu atskatīties un redzu daudz labāk. Un viss šis teātris mani smīdina. Taču ideoloģiskā migla eksistē, tas tā vienkārši ir, un tur neko nevar darīt. Reliģija taču arī ir ideoloģija. Un pat kristietība šodien jau ir sadalīta, tik sašķelta. Vieni pret citiem, un katrs grib pierādīt savu taisnību.
- Vai tas vispār ir iespējams?
- Grūti pateikt... Man, piemēram, visu dzīvi nācās cīnīties it kā ar vienu un to pašu.
Padomju laikā mēs visādi izlocījāmies, pastāvīgi jūtot šīs biezās miglas spiedienu. Mūsu izdzīvošanas instinkts prasīja no tās izrauties, un šis iekšējais protests radīja milzīgu enerģiju. Tāpēc izdevās izdarīt daudz ko labu un mums nav kauns par savu mākslu.
Taču katram, protams, atradīsies kaut kas, par ko viņam ir kauns, tomēr runa ir par mākslu kā tādu, principā.
Ar „skolu” mēs arī cīnījāmies, jo no 1940. Līdz 1956.gadam mums tika uzspiesta viena vienīga mākslas skola. Tas bija nepanesami. Lai gan tā bija ļoti laba Čistjakova skola, balstīta uz XIX gadsimta izcilās grupas „peredvižņiku” principiem. Taču bija arī citas, teiksim, Holbeina skola, ar tās līnijzīmējumu. No tās, piemēram, nākusi Felicita Pauļuka - pavisam īpaša tam laikam māksliniece. Viņa pierādīja, ka cita pieeja var konkurēt ar to, ko mācīja mums, un pat to izspiest.
- Un tā patiešām notika?
- Protams! Lieta tāda, ka pēc kara daudzi padomju demobilizētie palika Rīgā. Starp viņiem bija daudz tādu, kas beiguši mākslas izglītības iestādes, un viņi iestājās mūsu Mākslinieku savienībā. Atnāca arī uz Mākslas akadēmiju, kur tolaik strādāja maz vietējo, jo daudzi tolaik nokļuva bēgļu lomā – Vācijā, Zviedrijā un Amerikā. Pasniedzēju vietas atbrīvojās, un tās ieņēma tie, kuri bija no jauna ieradušies.
Viņi bija uzvarētāji – un jutās kā labākie. Un tajā zīmējumā, kuru prasīja akadēmiskās metodikas, patiešām bija ārkārtīgi spēcīgi. Taču pēc 1956.gada (25.februārī – Ņikitas Hruščova slepenais ziņojums, 30.jūnijā PSKP CK lēmums „Par personības kulta un tā seku pārvarēšanu” – Rus.lsm.lv), mūsu atlikušajiem korifejiem pamazām pievienojās jaunā paaudze – Iltners, Zariņš, Valnere, Klēbahs, Zemzaris... Nu, tādi vārdi.
Līdz tam laikam no vecākās paaudzes Latvijā bija palikusi tikai trešā daļa. Viņi bija izbiedēti, un šīs bailes bija vēl kopš 1941.gada un arī pēckara represijām. Katrs dzīvoja bailēs. Jaunā paaudze nāca bez šīm bailēm un sāka spēcīgi strādāt.
- Un no šī brīža sākās lielās pārmaiņas?
- Tieši tā. Var runāt par Hruščovu visu ko, taču tās bija vēsturiskas pārmaiņas.
Slavenais „atkusnis”. Un pamazām pie mums viss tik dabīgi un organiski nokārtojās, ka tie, kuriem nebija spilgta talanta un individualitātes, „savas sejas”, pamazām aizgāja. Izstādēs pārtrauca pieņemt darbus, kas bija vienkārši „študijas”. Pamazām pastiprinājās pretošanās sociālistiskajam reālismam, ar kura lozungu līdz tam gāja viss, ko mēs radījām.
- Jūs daudzus gadus strādājāt Mākslinieku savienībā, to vadījāt.
-Tas, protams, mani atrāva no pilnvērtīgas nodarbošanās ar mākslu, un to bieži vajadzēja upurēt. Mūsu kopīgās radošās brīvības, brīvas mākslas vārdā.
Par valsts neatkarību es pat nedomāju. Piedzīvoju pirmskara neatkarību, taču par daudz svarīgāku uzskatīju personīgo un māksliniecisko neatkarību. Un ne tikai savu personīgo, bet visu manu kolēģu. Un tas bija milzīgs darba lauks.
Ja runā par konkurenci... Daudzi nelatvieši pilnīgi dabiski iekļāvās mūsu mākslas kopienā kā „savējie”. Vienkārši mums bija kopīgi ideāli. Te var nosaukt Artūru Ņikitinu, Semjonu Šegelmanu, Gļebu Panteļejevu, Olgu Šilovu... Ļoti daudzus. Viņi pastāvēja mūsu teritorijā kā... dabas parādības.
- Vai vispār ir iespējams mākslīgi sadalīt „savējos” un „svešos”?
- Pilnīgi nav iespējams. Lūk, nesen es līdz diviem naktī skatījos ļoti interesantu raidījumu, saistītu ar Rīgu – Eiropas kultūras galvaspilsētu. Piedalījās krievi un latvieši. Stāvēja pozīcijā „jā” vai „nē”. Un ne reizi negadījās tā, ka visi bija par vienu un to pašu. Ir jāņem vērā, ka pat ģimenē katrs domā pa savam un ka temperamenti ir dažādi. Vai runāju es, piemēram, ar kādu draudzeni. Mums ir kopīgi uzskati. Taču es esmu daudz tolerantāka, bet viņai ir vairāk standartizēta, noteikta, bez šaubām un vienlaikus agresīvāka nostāja. Un mēs esam divi tuvi cilvēki!
Te ir nozīmē temperamentam un pieredzei. Man ir zināma pieredze un tāpēc ir tolerance. Viņai nav tādas pašas pieredzes, un viņa saka: „Ak, tas ir tikai tā un tā!” Lai gan viņa ir gudrs un inteliģents cilvēks. Un vēl ir nozīme profesijai un tavai pašrealizācijai tajā. Viņai savā profesijā padomju laikā nebija tādas atzīšanas kā man – savā. Viņa bija ēnā, pašapliecinājās tikai virtuvē, starp draugiem, bohēmas kompānijās. Darbā nevarēja. Iespējams, ja būtu spilgtāks talants, būtu varējusi.
Tā nav vienkārša psiholoģija.
Un nesanāks tā – kāds trešais ir mūs abus savedis, mēs apskāvāmies un tagad mums viss ir tik brīnišķīgi. Nu, nav iespējams! Vienai roka ir silta, otrai – auksta. Tas ir ļoti sarežģīti. Tiesa, tas, kas ir sarežģīti, ir ļoti interesanti, lai gan arī ļoti grūti. Cilvēkam vispār ir grūti – dzīvniekiem droši vien ir vieglāk. (Smejas.)
- Šodien, kad ir atļauts it kā viss, radošās enerģijas ir kļuvis mazāk?
- Daudz labu lietu notiek pasaulē, un tas nepavisam nerodas no protesta jūtām. Lai gan daudz kas rodas tieši tādēļ. Pieņemsim – kā pretošanās patērētāju sabiedrībai.
Teiksim, viena no PSRS jaunas sabiedrības veidošanas kļūdām droši vien bija nacionālā apspiešana.
Viens no pēdējiem piemēriem, vēl PSRS Mākslinieku savienības laikā, - lēmums vairāk nedalīt vissavienības mākslas izstāžu ekspozīcijas pa republikām. Gorbačovs, Lukjanovs mums paskaidroja: „Visi mēs esam padomju!”
- Gorbačovs to teica?!
- Nu, tas nebija Gorbačova personīgais viedoklis, tā bija kompartijas ideologu nostādne, par kuru tika paziņots vienā no PSRS Mākslinieku savienības pēdējiem kongresiem. Mums tas uzreiz izsauca protestu. Un kad progresīvie – un ne tikai Krievijas – mākslinieki ierosināja manu kandidatūru PSRS Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja amatam, es teicu: „Paldies par uzticību, man tas ir liels gods! Taču mēs tagad gatavojamies izveidot savu valsti un mums būs sava neatkarīga mākslinieku savienība.”
Tāda tā kļuva jau 1989.gadā.
- Un sākās jau citas grūtības?
- Protams. Pēc mūsu izstāšanās mēs zaudējām valsts finanšu atbalstu („lielā” Mākslinieku savienība to arī drīz zaudēja). Toties izrādījāmies „brīvībā” – dari, ko gribi.
Sākumā mēs mierīgi iegājām Eiropā. Vācija, Amerika mūs pirka – mēs bijām tām interesanti: gan no bijušās PSRS, taču tajā pašā laikā daudz brīvāk domājoši un neatkarīgi. Laba māksla, kas var konkurēt ar Eiropas mākslu.
Taču Maskavā un Ļeņingradā/Pēterburgā bija īsta „pagrīdes”, disidentu māksla. Savukārt mēs disidenti nebijām, mēs vienkārši gribējām, lai katrs varētu radīt, izpausties brīvi. Un izrādījāmies it kā otrajā plānā (smejas), bet Krievijas mākslinieki Rietumos gāja kā „pirmais numurs”.
Konkurēt pasaules mākslas tirgū nepavisam nav viegli. Un mēs sapratām – katram no mums ir jāparāda viss, uz ko vien viņš ir spējīgs. Koncentrēties un piedāvāt kaut ko neparastāku, ārkārtēju. Tikai kā to izdarīt?! Atlika strādāt pie savas individualitātes. Meklēt savu un meklēt sevi. Mēģināt saprast, kas notiek, un ieraudzīt pasauli, jo šī pasaule mums ilgi bija slēgta.
Es esmu izņēmums, jo kaut ko tomēr biju redzējusi.
Es kaut kādā mērā biju arī elitāra persona un savā Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētājas amatā vedu kompromisu spēli. Būsim atklāti, tur nav ko slēpt. Turklāt es arī pati esmu kaut ko sasniegusi, bet spēcīgas un spilgtas personības PSRS, ja tās neuzstājās pret valsti, baudīja lielu cieņu un autoritāti.
Un, piemēram, mūsu Rūdolfs Heimrāts, kurš pārstāvēja tekstilmākslu, šajā jomā bija absolūta autoritāte visā PSRS telpā. Romis Bēms visā PSRS teritorijā pacēla akvareļa žanru. Bet grafiķis Gunārs Kirke ar viņa plakātiem?! Un tādu personību nebija maz. Mēs apzinājāmies, ka izdarīts ir daudz, taču jāizdara vēl vairāk. Tā es to arī visu vilku uz sevi.
- Es uzdūros interesantam vārda Džemma īpašnieču raksturojumam. Un tur teikts: „Džemma ir ļoti enerģiska, praktiska, uzņēmīga.”
- Jā, es uzskatu, ka man ir saimnieka talants. Vecmāmiņai bija saimniecība, kuru 1940.gadā pārņēma mana māte. Un visu bērnību vasaras es pavadīju tur, iemācījos visus lauku pienākumus un darbus. Tas arī ieaudzināja manī saimnieka izjūtu, kas palīdzēja gan ģimenē, gan Mākslinieku savienībā. Sieviete vispār var vairāk, jo viņa visu dara – virtuvē, mājā, un zina, kā visa šī dzīve notiek, funkcionē.
- Skatāmies tālāk: „Džemma spēj dzīvot dubultu dzīvi un izvirzītā mērķa vārdā izlikties paklausīga”.
- Varbūt. Tā ir zināma diplomātija, neapšaubāmi. Ziniet, man patīk izteikties tieši, man nepavisam nepatīk vārdu un kompromisu spēle, taču citādi būtu neiespējami. Atceros, kā mēs, mākslinieki, ieguvām izstāžu zāli „Latvija”, piebūvi pie viesnīcas. Valsts vadība apmeklēja mūsu lielās izstādes. Vienas no tām atklāšanā zāles „Latvija” projektētājs arhitekts Artūrs Reinfelds (viņš, starp citu, ir būvējis arī šo manu māju) man pavēstīja, ka tur būs valūtas veikals! Un tad es teicu Augustam Vosam, kurš vadīja Latvijas kompartiju: „Biedri Vos, bet kā tas izskatīsies, kad Gorkija un Ļeņina (pašreizējo Elizabetes un Brīvības) ielu stūrī parādīsies bode un bābas ar saritinātiem paklājiem tekalēs gar Ļeņina pieminekli?!” Tādu ainu es izdomāju. Un rezultātā valūtas veikals aizņēma tikai vienu apakšējā stāva pusi, bet pārējās telpas saņēmām mēs.
Bijis jācīnās vienmēr, visos laikos. Un nekādos laikos neviena valdība mums nebūs ideāla. Nekur. Es domāju – pat Šveicē. Man Šveicē ir radinieki, māte un dēls. Kad senajās Ženēvas ieliņās gatavojās celt debesskrāpjus, viņi iestādīja kokus! Sargājot savas pilsētas seju. Tas ir ļoti dabiski!
- Turpināsim: „Džemmu visi mīl.”
- Jā, bet dažiem tomēr es nepatīku. Tiem, kuriem ir kritiska attieksme pret diplomātiju, kuri ir pret tiem maniem kompromisiem... Es sevi saprotu, analizēju un zinu, kāpēc tas tika darīts. Taču dažas muļķības arī ir gadījušās.
Vislielākais grēks man ir saistīts ar mana tēvabrāļa, mākslinieka Ugas Skulmes dēlu – manu brālēnu Jurģi. Padomju gados viņš atainoja, piemēram, latviešu dzīvi Sibīrijā. Viņu sodīja par „padomju varas apmelošanu”, un mums viņš bija jāizslēdz no Mākslinieku savienības... Tā bija tāda vēsturiski noteikta pašas sevis nodošana.
Bija bailes, bija spiediens. Tas ir šausmīgi, ko padomju vara, ko laiks darīja ar cilvēku. Šodien es stāvu uz cita kalna un es redzu, ko izdarījis laikmets ar manu tēvu un manu māti. Lūk, šeit, man ir mātes 20.gadsimta kubisma darbs – tieši pret tādu „formālismu” karoja padomju ideoloģija. Un, lūk, māte sāka ražot strādnieku, Ļeņina portretus un tā tālāk. Un visi sāka strādāt sliktāk. Arī Svemps... Visi!
Viņi manipulēja ar cilvēka dabu, dzīvi, citu būtību, - un lieli stipri cilvēki kļuva nožēlojami, zaudēja ticību sev.
- Iespējams, nemaz nebija tik stipri?
- Un, teiksim, Solžeņicins, Saharovs bija stiprāki? Taču mēs esam maza tauta, pusotrs miljons cilvēku, un mēs baidījāmies no represijām.
Bija bailes: ja tavus radiniekus ir paņēmuši ciet un ja tu esi ideoloģiskais pretinieks, formālists, „rietumu buržuāziskās mākslas epigonis” un tā tālāk, tātad atnāks arī pēc tevis. Tas viss arī lika man darboties pret sistēmu (lai gan es nerakstīju proklamācijas, nebiju disidente) savu iespēju robežās.
Bija arī domubiedri. Tagad neviens no manas paaudzes vairs nav palicis, visi miruši.
- Šķiet, jūs pati līdz šim brīdim nodarbojaties ar „sabiedrisko darbu”?
- Nē, ko jūs! Tikai, ja vajag panākt kaut ko konkrētu. Piemēram, ar mākslinieku grupu biju pie Dombrovska un runāju par nākamā Mūsdienu mākslas muzeja telpām. Vai par Pēckara mākslas muzeju, kur jāatrodas visam, kas ir uzskatāms par mūsdienu mākslu. Taču esmu mākslas notikumu kursā.
- Mākslinieku Skulmju ģimeni turpina jūsu meita Marta un dēls Juris Dimiters, kurš, starp citu, par padomju laikiem izsakās nemaz ne tik kritiski. Vai jūs ar viņu strīdaties?
- Mums ar Juri ir daudz kas kopīgs, lai gan viņš to neievēro. Esmu pārliecināta, ka viņa spriedumi ir pareizi un taisnīgi. Taču arī viņš bija elitāra persona. Viņš nedzīvoja komunālā dzīvoklī un viņam nevajadzēja domāt par to, kur dabūt pārtikas produktus un pārējo. Tomēr ar viņu notika daudz kas tāds, kādēļ viņam nevajadzētu atcerēties par tiem laikiem ar nostalģiju. Starp citu, katram ir tiesības uz savu viedokli. No otras puses, viņš ir ironisks, grotesks un uz visu skatās it kā no teātra puses. Jā, mēs agrāk strīdējāmies, tagad Jurim ir pāri četrdesmit un tas vairs nenotiek. Es redzu, ka viņš pārāk satraucas, bet viņam jau ir bijuši divi infarkti, divas stentēšanas...
- Bet ar meitu Martu, arī mākslinieci, atrodat kopīgu valodu?
- Viņa ir mans palīgs un ļoti labs draugs, ar viņu es varu runāt par visu. Marta glezno, taču tagad neko nevar pārdot – grūti. Mans mazdēls, Jura dēls no pirmās laulības, ir Amerikā. Viņš ir inženieris. Bet Jura otram dēlam ir 15 gadu, viņš vēl mācās skolā. Meitas dēls ir operators. Beidzis Kultūras akadēmiju šeit, saņēmis maģistra grādu arī Londonā, kinoinstitūtā. Taču kā mākslinieki viņi vēl sevi nav parādījuši.
- Pirms gadiem piecpadsmit Maskavā, Tretjakova galerijā, tika organizēta krāšņa Skulmju dinastijas izstāde. Vecākā paaudze bija pārstāvēta ar jūsu tēva un mātes – Oto Skulmes un Martas Liepiņas-Skulmes, kā arī tēvabrāļa Ugas Skulmes un viņa dēla Jurģa – darbiem. Vidējā – ar jūsu un jūsu vīra Ojāra Ābola gleznām. Vai pēc tam jūsu darbi ir tikuši izstādīti Krievijā?
- Man par to nav intereses. Vispār es zinu, ka krievu māksla lieliski attīstās, ka tā ir ļoti mūsdienīga un tajā ir daudz laba. Tikai interese man ir par Rietumu mākslu.
Taču, kad mums bija izstāde Tretjakova galerijā, bet pēc dažiem gadiem tika atklāta ļoti laba dēla ekspozīcija Zuraba Cereteli Mākslu galerijā, es satiku visus savus Maskavas draugus, liberāli noskaņotos māksliniekus. Nosirmojuši, novecojuši, slimi, - bet atnāca. Bija ļoti patīkami. Tas vēl bija pirms visiem tiem notikumiem, pēc kuriem mūs sāka apsaukāt par fašistiem, un pirms Ukrainas notikumiem. Es tad jutu tikai mīlestību un cieņu. Starp citu, joprojām esmu Krievijas Mākslas akadēmijas goda akadēmiķe, tas ir uz mūžu.
Saprotiet, es varu bez viņiem iztikt, tāpat kā viņi bez manis. Taču, kad mēs satiekamies, mēs visi esam draugi.
Tiesa, iespējams, ja mani šodien uzaicinātu izstādīt savus darbus Krievijā, es nebrauktu. Jo kopš 1940.gada zinu, kas ir agresija. Vienā skaistā dienā es šo dramatisko izrādi jau noskatījos pie mums.
- Imants Lancmanis teic, ka vienkārši fiziski viņam nav panesama naida izjūta. Vēl jo vairāk, kad ienīst pārliecības, tautības dēļ. Tad kā mums visiem atrast ceļu uz samierināšanos?
- Ir tādi cilvēki, kā, piemēram, Roalds Dobrovenskis, Sergejs Timofejevs, kuri kaut ko ir izdarījuši mūsu valsts labā. Bet, saprotiet, arī starp latviešiem un arī starp krieviem ir cilvēki, kurus nekas neinteresē, viņi ir... nekādi. Un diemžēl šodien ir daudz mazāk domubiedru, garīgi tuvu cilvēku. Kad radās mūsu Tautas fronte, tajā piedalījās ļoti daudz krievu. Ļoti daudz! Tagad tā nav. Tagad notiek šķelšanās Ukrainas jautājumā.
- Solžeņicins savulaik uzdeva jautājumu – „kā iekārtot Krieviju?”
- Kā iekārtot Krieviju, kā iekārtot Latviju...
Es biju PSRS Augstākās padomes deputāte, mani ievēlēja no Cēsīm. Un man tā gribējās kaut ko izdarīt! Mani iekļāva mātes un bērna aizsardzības komisijā, tur bija pārstāvētas visas republikas. Un viena mana uzstāšanās bija par sieviešu alkoholisma problēmu.
Marina Kosteņecka iedeva man materiālus, un es pati sāku par to interesēties. Pēteris Strautmanis (Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs 1974.-1985.gadā) teica: „Mums nav ko prēmēt no daudzbērnu mātēm. Ierosiniet man desmit kandidatūras – astoņas no tām izrādīsies absolūti nodzērušās sievietes.” Bet cik sieviešu pie mums pameta bērnus! Kad tadžikietes, kirgīzietes, uzbekietes par to izdzirdēja, viņas šausmīgi izbrīnījās, ka tajā kulturālajā Latvijā kaut kas tāds notiek. Atsūtīja šurp komisiju uz Veselības aizsardzības ministriju. Ministrs bija ļoti nikns – toreiz pie mums par šo problēmu nedrīkstēja pat ieminēties...
- Lūk, jūs gribējāt kaut ko mainīt, centāties tāpēc kaut ko izdarīt, - bet šodien mums jauni, spējīgi cilvēki vienkārši bēg no Latvijas, no visām tās problēmām. Kāpēc?
- Tāpēc, ka katrs atsevišķi grib (vai negrib) attīstīties, un tiem, kuri grib, nav kopības, vienotības, apvienošanās izjūtas. Taču es varu profesionāli spriest tikai par savu mākslu. Es neesmu ne filozofe, ne psiholoģe. Kāpēc diletantiem visu mūžu jābūt skolotājiem, praviešiem?
- Kā gatavojaties atzīmēt savu jubileju?
- Es neko negribu! Negribu sēdes, negribu klātus galdus. Es jau kādam esmu atzinusies, ka gribu pateikt to, ko gribu pateikt, un lai būtu kaut kādi varas pārstāvji, kuriem es varētu to pateikt. Par to, ka es dzīvē esmu pārdzīvojusi visu, ka situācija šodien ir tāda un tāda, - bet jūs domājat, ka mākslinieki spēj paši sev uzbūvēt muzeju, privātā kārtā, viens otrs palīdzēs?! Es saprotu, ka mūsu valsts ir nabaga, saprotu, bet...
- Vai būs jūsu retrospektīva izstāde?
- Nē, būs grāmata.
Bet vispār – man viss ir labi. Man ir, par ko domāt. Man ir interesanti. Man nav vientuļi, nav skumji, nav garlaicīgi. Es spēju priecāties par daudz ko, es joprojām esmu optimiste. Tikai jāsaņem sevi rokās.
Interviju oriģinālvalodā lasiet šeit!
