Neredzēt izstādi nav ieteicams, jo viss, ko dara Ieva Krūmiņa – profesore, Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas katedras vadītāja, māksliniece –, ir uzmanības vērts. Praktiski nederīgus materiālus – polietilēna maisiņus, PET pudeļu fragmentus – visu to, ko kādam bijis pat slinkums izmest atkritumos, Ieva Krūmiņa pārvērš mākslas darbos, kas ir filigrāni, tīri, kuriem ir spēcīga doma un ne ar ko nesalīdzināma noskaņa. Viņas rokās banāla plastmasa no tā, kas piesārņo planētu, kļūst par pretstatu sev – par to, kas izdaiļo.
Krūmiņas minigobelēni ir trausli un neaizsargāti –
šķiet, ka tie sāks šūpoties pie mazākās vēja pūsmas, tie ir kā pati daba, kuru mums ir pienākums sargāt un ar kuru saistītas galvenās tēmas, kuras rūp māksliniecei: zālītes un saknes, mazais cilvēks – smilšu graudiņš šajā pasaulē – un viņa apgāztais dzimtas koks, kas iestiepjas augsnē, kura baro raksturu un likteni. Nē, viņas darbi nav didaktiski – tie vienkārši neļaus jums būt tādam kā līdz šim, mainīs attieksmi pret mākslu un sevi. Jo no nederīgā tie jau pārvērtušies par vērtīgo, no rupjā – par aizkustinošo, no nedabiskā – par īsto, no štancētā uz konveijera – par oriģinālo. Tā ka atpakaļgājiens ir iespējams – jūs saprotat, ka no jums kaut kas ir atkarīgs un ka cilvēcei viss nav zaudēts.
Humora izjūtas Krūmiņai arī netrūkst – viņa atkal vērsusies pie kodes tēla un nosēdinājusi šo skaistuli uz paklāja, kas sedz pakāpienus – karjeras kāpnes, mūsuprāt. Kas notiks ar karjeru pēc gadiņa, ir skaidrs; ko ir vērta jebkura karjera, ir ne mazāk skaidrs. Taurenis – simbols, kas cēli sēž uz zemteksta kā uz troņa, ar spārniem un ūsiņām, kas citētas tieši, bez spiediena un vispārinājumiem.
Bet līdzās ir Vitas Valdmanes krabji, sikspārņi, vaboles – šie tēli ir interesanti, uzjautrinoši, tiem ir dotas emocijas, taču tie neatbild par domas pievienoto vērtību, bet vienkārši paši par sevi. Apvienojot Valdmanes simpātiskos keramikas darinājumus ar Krūmiņas filozofisko daiļradi, galerija panākusi zināmu kompromisu –
katrai autorei ir sava auditorija, un tas padara izstādi divkārt interesantu.
Tiktāl par plusiem.
Bet tagad par to, no kā nācies atsacīties: objekti no plastmasas pietuvinājuši visus eksponātus pasaulīgajam, attēlojoši izzinošajam līmenim, tie ir jauki kā spēļmantiņas, tāpēc pacelties filozofiskajos augstumos, ārpus kuriem ir risks, ka Ievas Krūmiņas darbi var šķist kā mežģīņoti rokdarbi, nemaz nebūs viegli.
Skatīties “Gada blusu” nav viegli. Bet ko lai saka – arī gads nav bijis viegls.
Izstādi “Gada blusa” meklējiet galerijā “Apsīda” Vecrīgā, Skārņu ielā 10/20, ieeja no Konventa sētas puses.
