Sadaļas Sadaļas

Vakara autorprogramma

Komponistes Anitras Tumševicas dzimšanas dienā

Vakara autorprogramma

Marka Rotko kapelai ("Rothko Chapel", Hjūstona) - 50! Māra Briežkalna kvinteta projekts

Mākslinieks Jūlijs Madernieks un viņa laikabiedri mūzikā

Darbs ir prieka tēvs. Mākslinieks Jūlijs Madernieks un viņa laikabiedri mūzikā

20. gadsimta Eiropas mākslinieki  vienotā stilā centās aptvert visu, sākot ar interjeru un mēbeļu dizainu līdz modei, grāmatu un lietišķajai grafikai. Viņu vidū arī Jūlijs Madernieks, kurš, iekļaujoties kopējā pasaules ainā, spēja ar mākslas valodu atrast latvisko un radīt savu atpazīstamo individuālo stilu. To, kādus instrumentus ir spēlējis mākslinieks, ar kādiem komponistiem bijis īpaši labās attiecībās visa mūža garumā, kādas mēbeles savai viesistabai ir vēlējies Emilis Melngailis, un kāpēc Jūlijs Madernieks Arvīdu Žilinski ir saucis par savu skolnieku, sarunā Latvijas Radio 3 raidījumā “Vakara autorprogramma” atklāj Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, muzeja izglītības programmu kuratore Agrita Pore, kā arī mūziķis un mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, atzīmējot latviešu dizaina un lietišķās mākslas pamatlicēja Jūlija Madernieka 150. dzimšanas dienas gadskārtu, tika atklāta izstāde “Madernieka stils”. Daudzi, iespējams, to paguva aplūkot, bet citiem šis neparastais piedzīvojums ornamentos un krāsās vēl tikai priekšā.

Inese Baranovska: Madernieks bija ārkārtīgi daudzpusīga personība. Bērnībā viņam ļoti patika muzicēt kopā ar brāli, tāpēc radās dilemma – vai nu kļūt par mākslinieku, vai attīstīt muzikālo talantu. Mūzikas nozarē, draudzējoties ar visiem sava laika komponistiem,  viņš bija lietpratējs un cienītājs, bet profesionāli izvēlējās iet mākslas ceļu.

Madernieks darbojies gan tekstila, gan mēbeļu dizainā, grāmatu grafikā, burtu veidolā, bet, manuprāt, tieši ornamentu universs ir tas būtiskākais. Ir liels prieks, ka viņa būtību, esenci spēja uztvert mūsu izstādes mākslinieki Dace Džeriņa un Mārtiņš Ratniks. Mēs vēlējāmies Madernieka pasauli pasniegt visā pilnībā un krāšņā diapazonā, īpašā krāsu un rakstu kaleidoskopā. Savā ornamentu amplitūdā viņš ir atradis pasaules modeļa universu un vispārinājumu.

Inta Zēgnere: Madernieka rakstos ir vesels kosmoss. Kādam raksturam ir jābūt, lai spētu bīdīt moduļus, veidot rakstus, rēķināt kvadrātiņus, nepārtraukti kaut ko strukturējot!  Kāds viņš bija? 

Inese Baranovska: Par viņa privāto dzīvi nekādu plašo ziņu nav. Tiešām tāds askētisks tēls, kurš visu dzīvi veltījis mākslai, bet ir arī baudījis koncertus, un viņam paticis pucēties. Jaunībā Maderniekam vienmēr bija tādas īpašas kaklasaites un „krādziņi”. Savukārt vecumdienās viņš savā garā jau bija tik liels, ka bija vienalga, kas mugurā – galvenā bija māksla. 

Lai šādus ornamentus veidotu, tiešām nepieciešama liela pacietība. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū Valsts kanceleja Maderniekam pasūtīja izstrādāt astoņu telpu metus griestu un sienu dekoratīvai apdarei. Diemžēl šis krāšņais interjeru rotājums nav saglabājies, un tagad par to liecina vienīgi šīs fotogrāfijas un Jāņa Siliņa apraksts. Viņš, raksturojot šīs telpas, ir sacījis: „Bagātas izdomas vadīts meistars te sadala, pilda dažāda veida laukumus ar apbrīnojamu mākslas gaumi. Lūk, viena starp šīm telpām: griestu malās plata josla, kur lielos kvadrātu nodalījumos uzstaro zvaigznes, krustveidīgā, diagonālveidīgā salikumā. Te atmirdz dažāda veida ornamentālas figūras, trīsstūru, skujiņu raksti rozā, violeta, zaļa, melna, balta, zelta un sudraba kontrapunktiskā cauraudumā.”

Jūlijs Madernieks. Ministru kabineta interjera dekoratīvā sienu apdare.

Ļoti žēl, ka nekas nav saglabājies un nav arī restaurējams. Toties lielisks piemērs ir Ata Ķeniņa skola Tērbatas ielā – ēka ar ērģelēm un brīnišķīgu zāli, ko pat fotogrāfijā ieraugot, dvēsele dzied! Prieks, ka tagad  skolas vadība ļoti rūpējas par skolas vēsturi, kas padomju laikā bija aizmirsta un noklusēta. Cerams, ka atdzims šīs zāles pirmatnējais skaistums, ka izdosies šajā skolā kaut ko atjaunot un izveidot. 

Vēstures gaitas ir bijušas skarbas, arī pats

Jūlijs Madernieks piedzīvoja divus karus savā mūžā, bet līdz pat pēdējam elpas vilcienam darbs viņam bija prieka tēvs, un arī jaunajiem māksliniekiem viņš norādīja, cik tas ir ļoti, ļoti svarīgi. 

Mūsu muzeja krājumā ir Madernieka mēbeļu skices, un uz to, ka mūzika viņam ir ļoti tuva, norāda arī, piemēram, tautiskā garā skicēts mūzikas pults dizains. Nezinu, vai tāds ir realizēts, bet tādas nu ir tās Madernieka skices. Tātad par mūziku viņš ir domājis vienmēr. 

Ir ļoti brīnišķīgs stāsts par paklāju, kas nāk no Valsts  prezidenta pils, un tika veidots par godu Zviedrijas karaļnama vizītei 1929. gadā un atradās pilī Zviedrijas karaļa Gustava V vizītes laikā. Tad sākās karš, atnāca vācieši un gribēja pili pārveidot vācu garā. Paklāju vēlējās sviest ārā, bet arhitekts Kurts Fībelkorns, kurš bija atsūtīts no Vācijas, lai izstrādātu reiham tīkamu interjeru, bija mākslas cienītājs, un viņš šo paklāju aizveda uz Vāciju. Madernieka meistardarbs bija arhitekta ģimenes īpašumā līdz Latvijas brīvības atgūšanai, kad caur Latvijas vēstniecību Vācijā to atdāvināja Valsts prezidenta kancelejai,  kura paklāju atdāvināja mums 2005. gadā. Paklāja musturi veido veselu simfoniju. Ritms, struktūra un arī krāsas rada īpašo paklāja noskaņu. 

Inta Zēgnere: Savukārt šis  interjers ir saistīts arī ar latviešu komponistu Emili Melngaili, kurš nolēma savam draugam Jūlijam Maderniekam pasūtīt mēbeles.

Inese Baranovska: Jā, tas ir Gulbenes muzeja eksponāts, un tā bija viesistabas iekārta. Tādas mēbeles pasūtīja tiešām Latvijas patrioti. Runājot par komponistiem, protams, ir ļoti būtiski tas, ka Madernieks vairākiem mūziķiem ir veidojis ekslibrus jeb piemiņas grāmatzīmes.

Izstādē ir četras vitrīnas ar mākslinieka grafisko dizainu, un viena no skaistākajām grāmatām ir vāka zīmējums Alfrēda Kalniņa solo dziesmu izdevumam, dziesmu burtnīcām. Tās izdotas 1902. gadā un rotātas ar izsmalcinātu, gaisīgu ornamentu, kas virmo kā dzidra mūzika.

Madernieka mūža lielākais veikums ir divas viņa izdotās grāmatas. Viena no tām ir “Ornaments”, savukārt jau brieduma gados sadarbībā ar izdevniecību “Valters un Rapa” 1930. gadā ir izdoti „Raksti”.

Guntars Gritāns: Madernieka ģimene kaut kādā mērā ir līdzīga tām daudzajām latviešu mūziķu ģimenēm, kurās tiek godāta mājas muzicēšana, piemēram, Melngaiļu un Vīgneru ģimenes. Vēl, protams, jāpiemin viņa apgūtie instrumenti: vijole, ērģeles un klavieres.

Inta Zēgnere: Vai šos instrumentus viņš pats bieži spēlēja?

Guntars Gritāns: Viņš apguva un pats spēlēja, bet jāsaka uzreiz, ka

Madernieka zināšanas mūzikā bija krietni fundamentālas.

Varētu teikt, ka tas nebija mūzikas mīļotāja dzīves ceļš. Viņš zināja notis, pārzināja kontrapunktu, un Alfrēds Kalniņš viņam piespēlēja teorijas grāmatas par harmoniju un polifoniju. 

Agrita Pore: Muzicēšanā vēl viens svarīgs posms bija laiks, kad Pēterburgā satikās ne tikai Štiglica skolas audzēkņi, bet arī Pēterburgas konservatorijas studenti: Jāzeps Vītols un Emilis Melngailis.

Muzicēšana – tā bija tāda dabiska lieta. 

Guntars Gritāns: Jā, jo viņi nepārtraukti satikās. Ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka, ja runā par “Rūķi” (Mākslinieku pulciņš Pēterburgā -red.) , tad tie nav tikai mākslinieki. “Rūķī” bija arī mūziķi, kas tobrīd studēja Pēterburgā. Līdz ar to ne tikai sarunas, bet arī muzicēšana noritēja kopā.  Madernieka  muzicēšanas partneris bija Alfrēds Kalniņš, viņi arī kā draugi kopā īrēja istabiņu. 

Inta Zēgnere: Pēterburgā?

Guntars Gritāns: Jā, Pēterburgā. Tā droši vien bija lētāk, izdevīgāk. 

Inta Zēgnere: Alfrēds Kalniņš viņu ļoti mīļi vēstulēs dēvēja par Juli, kad lūdza noformēt vāku savām solodziesmām 1902. gadā. Bet kādi komponisti, izņemot latviešu autorus, ir iedvesmojuši Madernieku?  

Guntars Gritāns: Runājot par Madernieku un mūzikas vēsturi, tas būtu Johans Sebastians Bahs un Ludvigs van Bēthovens. Tie ir divi pīlāri, kas viņam dod sākotnējo impulsu caur struktūru, precizitāti un mūzikas arhitektūru. Vēlāk nāk arī Šopēns.

Agrita Pore: Kāpēc Maderniekam bija tuva kamermūzika? Maderniekam ļoti patika apciemot savus draugus, risināt nesteidzīgas sarunas. Tas ir 20. gadsimta sākums, laiks, kad kamermuzicēšana satikšanās reizēs bija ļoti iederīga. Mūzika, jautājumi, atbildes un nesteidzīga saruna par mūzām.

Inta Zēgnere: Tā kā izstādē ir skatāmas Melngaiļa mēbeles, ko Jūs varat sacīt par Madernieka un Melngaiļa attiecībām? 

Guntars Gritāns: Pašā sākumā man bija tāda ķecerīga doma… Es domāju, ka visi man piekritīs, ka, mācoties par Melngaili un viņa mūziku Mūzikas akadēmijā, jebkurš pasniedzējs pateiks kaut ko par viņa grūto raksturu un personību.

Man bija pirmais loģiskais jautājums, vai viņš tiešām spēja ar Melngaili draudzēties, vai arī Madernieks bija vienkārši pieklājīgs? Bet nē, no komponistiem faktiski pirmajā rindā es liktu Melngaili un Alfrēdu Kalniņu.

Melngailis vienmēr ļoti komplimentāri izteicās par Madernieka stilu, arī Madernieka muzikalitāti. Viņš to raksturoja pat kā kvarteta uzbūves cienīgu, ar ko viņš laikam bija domājis stīgu kvartetu.

Tā bija abpusēja sadarbība. No Madernieka puses bija gan ekslibris korim, gan nošu noformēšana. Tā bija  ļoti sirsnīga draudzība un sadarbība. 

Agrita Pore: Tas varētu būt saistīts ar to, ka abām personībām ārkārtīgi svarīga bija folklora. 

Guntars Gritāns: Arī tas noteikti. Jāpiemin arī tā reize, kad Madernieks veidoja metus koristu tērpiem, un Melngailis bija vienīgais, kurš to atbalstīja, savukārt Vītolam tie negāja īsti pie sirds.

Inta Zēgnere: Runa bija par tautastērpiem, ar kuriem koristēm uzstāties V Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos 1904. gadā, kas galu galā nenotika, toties tur bija liela polemika par to, kādiem izskatīties sieviešu tērpiem.

Agrita Pore: Rihards Zariņš bija kritisks. Viņš nikni pārmeta ne tikai Maderniekam, bet arī Ansim Cīrulim par tādu vaļību un pārdrošību, ka vēsturiskais tautas tērps tiek stilizēts, piemērots modernākām līnijām. Man liekas, ka kungi nebija sapratušies tanī ziņā, ka ne Madernieks, ne Ansis Cīrulis neapšaubīja vēsturiskā tautas tērpa nozīmi, bet tā stilizācija bija apzināta, un gan jau viņi varētu paskaidrot, kādēļ tas bija pielāgojams šādā veidā. 

Inta Zēgnere: Emīlam Dārziņam bija tāda frāze, ka, ja nebūtu Madernieka un Jaņa Rozentāla, tad īsti nebūtu, ar ko parunāt. Tas nozīmē, ka arī Dārziņš viņu uzskatīja par savu draugu?

Guntars Gritāns: Tas bija periods, kad Dārziņš bija atgriezies Rīgā, un saticis šeit Madernieku. Kaut kādā brīdī visi, kas atgriezās Latvijā vēlējās šeit atrast savu vietu un pielietojumu. Dārziņam izrādās ar daudziem nemaz nebija izveidojusies saskarsme un komunikācija. Viens no dažiem bija Madernieks, ar kuru viņam vismaz bija, par ko parunāt. 

Agrita Pore: Ata Ķeniņa skolā viņi bija kolēģi. Visi literārie vakari, mūzikas vakari – viss, kas notika, notika kopā.

Inta Zēgnere: Ko varat sacīt par Madernieka veltījumu Emīlam Dārziņam “Vientuļā Priede”? Tas ir ļoti neparasts darbs ar dziļi simbolisku nozīmi.

Guntars Gritāns: Es iepazinos ar Zanes Gailītes grāmatu, rakstu krājumu, kas ir veltīts Dārziņam. Viņa arī izsaka pieņēmumu, ka tas ir komponista traģiskais liktenis, kas licis Maderniekam radīt šo veltījumu Emīlam Dārziņam. Man arī, piemēram, rodas jautājums, kāpēc tas nav kārtējais ornaments, kas Maderniekam ir dominējošais? “Vientuļā priede” jau ir arī paša Dārziņa kompozīcijas nosaukums, un domāju, ka Madernieka radītais veltījums visprecīzāk tomēr asociējas ar pašu Dārziņu, un ka šajā veltījumā nebūtu derējis kāds ornaments, jo Dārziņš tomēr ir tik lirisks.

Inta Zēgnere: Bet ar Alfrēdu Kalniņu šī saikne ir bijusi daudz dziļāka. Alfrēds Kalniņš 1902. gadā lūdza viņam noformēt divus solo dziesmu krājumus, kā arī izdeva tos pats par saviem līdzekļiem, jo viņam bija skaidrs, ka Rīgā tos neviens neizdos. Viņš rakstīja Maderniekam: ”Mīļo Julit, griežos pie Tevis ar lielu lūgumu. Redzi, jau sen gribēju savas dziesmas izdot (augustā iesūtīju tās mūzikas komisijai, kura mani atraidīja, jo neesot naudas), bet nav neviena, kas apņemtos viņas izdot, lai gan pat honorāru neesmu paģērējis. Tagad jau nu pats gribu viņas likt iespiest un nodot abas burtnīcas vairāk pārdevējiem gan Rīgā, gan citur.” Un tālāk seko interesantais un sirsnīgais aicinājums: ”Vai Tu nebūsi tik mīļš, un palīdzēsi man šai lietā? Man aizmirsās Tevi lūgt apstellēt pie laba drukātāja. Es tevi briesmīgi ekspluatēju; Tev jau tā daudz darba, bet esi gan tik labs un uztaisi. Man patiktos vislabāk lapas jeb pumpuri, vismīļāk bērza jeb priedes. Vai nevarētu savienot bērzus ar priedēm, ko? Ornamentika man arī patīk, bet ne tik labi. Gan jau redzēsi, es uz Tevi pilnīgi paļaujos.” 

Tā rakstīja Alfrēds Kalniņš savam draugam 1902. gadā, un ko tad galu galā mēs redzam uz solo dziesmu krājuma vāka?

Guntars Gritāns: Kokus tomēr neredzam, Madernieks ir viņu pārliecinājis par ornamentiku. Es domāju, ka rezultāts ir gana interesants, pat ja tur nav redzama sākotnējā iecere. Šī ir tā reize, kad mūziķiem ir vairāk jāuzticas māksliniekiem. 

Inta Zēgnere: Viņš jau visādā veidā centās Alfrēdam Kalniņam palīdzēt – tad, kad Kalniņš strādāja Pērnavā, viņš viņam sūtīja avīžu rakstus un izgriezumus, ko par viņu saka šeit vietējā Latvijas publika un  kritiķi.

Agrita Pore: Ir ļoti jauka Madernieka vēstulīte, kurā viņš priecājās par Alfrēda Kalniņa “Rudeni”. Cik viņš bija laimīgs, ka skaņdarbs izdevās tieši tā, kā viņš to gribējis. Tas ir tiešām viens no interesantākajiem un skaistākajiem skaņdarbiem, kāds ir latviešu komponistu repertuārā. “Rudens” un “Elēģija”. 

Inta Zēgnere: Šie abi darbi, kā arī „Verdzenes dziesma” ir veltīta Maderniekam. Bet vai tā ir tiesa, ka Alfrēds Kalniņš ir mēģinājis Madernieku pievērst mūzikai kā galvenajai nodarbei?

Guntars Gritāns: Tāda informācija ir, un tas notika studiju laikā Pēterburgā. Alfrēds Kalniņš redzēja Madernieka potenciālu. Protams, ka profesionāli mūziķi sapratīs, ka nu

vijolnieks viņš vairs nevarēja būt – bija vienkārši par vecu, bet varbūt tā bija kompozīcija, uz kuru Alfrēds Kalniņš viņu aicināja, jo tomēr viņš viņu apgādāja ar mūzikas teorijas grāmatām.

Tur ir tā atšķirība, Madernieka zināšanas mūzikā nebija kā ierindas klausītājam, kurš apmeklē koncertus. Savukārt  ar klavierspēli esot bijis tā, ka sākumā dominēja vijole, bet vēlāk viņam jau palika interesantāk improvizēt uz klavierēm. 

Inta Zēgnere: Bet kur tad viņš spēlēja klavieres?

Guntars Gritāns: Tajās pasēdēšanās, kas viņiem bija. Madernieks labprāt apsēdās pie klavierēm un improvizēja.

Inta Zēgnere: Viņi ar Alfrēdu Kalniņu ir arī muzicējuši kopā?

Guntars Gritāns: Jā, bet sastāvā – vijole un ērģeles. Tie bija agrīnie gadi. 

Inta Zēgnere: Tas notika Latvijā? Vai Pēterburgā?

Guntars Gritāns: Latvijā.

Inta Zēgnere: Tātad koncertu sniedza Alfrēds Kalniņš kopā ar Jūliju Madernieku, Alfrēds Kalniņš pie ērģelēm un  Jūlijs Madernieks spēlēja vijoli kādā no Latvijas dievnamiem?

Agrita Pore: Jā.

Inta Zēgnere: Mēs vēl neesam pieskārušies vienam autoram, un tas ir Jāzeps Vītols. Patiesībā jau visi viņi ir laikabiedri, kāds mazliet vecāks, kāds jaunāks. Vītols vecāks, Alfrēds Kalniņš jaunāks par Madernieku. Ja apskatam Vītola partitūras, tad var redzēt ārkārtīgi lielu kārtību rokrakstā. Ja paskatās Madernieka rakstus, tur arī ir precizitāte, nekas nevar būt šā-tā. Kādas viņiem abiem ir bijušas attiecības?

Guntars Gritāns: Jā, šīs rakstura īpašības viņiem tiešām bija līdzīgas, bet tieši par Vītolu man bija vismazāk rakstītu avotu, no kuriem es varētu veikt precīzākus secinājumus. Jēkaba Graubiņa un Vītola sarakstē tiek runāts par Vītola dziesmu izdevumu, ka tomēr Madernieku neaicinās.

Inta Zēgnere: Tātad Jēkabs Graubiņš teica, ka Madernieku nevajag aicināt veidot noformējumu vākam?

Guntars Gritāns: Vēstulēs arī tiek apcerēts Niklāvs Strunke un Vidbergs, ka viņi arī nederēs.

Inta Zēgnere: Arī viņi neder? Kurš tad beigās veidoja to vāku?

Guntars Gritāns: Tā arī tā sarakste pārtrūka.

Inta Zēgnere: Kāds mums ir iemesls uzskatīt, ka Jāzeps Vītols ir viens no pieciem latviešu komponistiem, ko mēs varam saistīt ar Jūlija Madernieka vārdu?

Guntars Gritāns: Viņi bija paziņas un tikušies vairākkārt. Tas ir viens periods Latvijas mākslā, un galu galā jāmin Madernieka zīmēts Jāzepa Vītola portrets. 

Inta Zēgnere: Pie tam ļoti labs portrets.

Guntars Gritāns:  Jā, var secināt, ka Vītols Maderniekam gluži svešs cilvēks nav bijis. 

Inta Zēgnere: Un kā tad ar Graubiņu, kurš tik ļoti neieteica Vītolam sadarboties ar Madernieku dziesmu izdevuma noformēšanā?

Guntars Gritāns: Graubiņam pašam toties ir Madernieka noformēts nošu izdevums!

Agrita Pore: Mariss Vētra, rakstot par laiku, kad 1919. gadā tika dibināta Latvijas Valsts konservatorija, un to, kurus cilvēkus viņš redzēja un satika, pieminēja arī Madernieku ar savu augsto apkaklīti, blakus viņa draugam Vītolam.

Inta Zēgnere: Ieminējāties par vēl kādu autoru, kurš ir vistuvāk mūsdienām, un ar kuru ļoti cieša sadarbība ir bijusi Maderniekam. Tas ir Arvīds Žilinskis.

Guntars Gritāns: Jā, tā jau ir cita paaudze, viņš ir jaunpienācējs.

Cita starpā Maderniekam bija arī ļoti pretimnākoša attieksme pret jaunajiem māksliniekiem, viņi ļoti labi sapratās.

Žilinskis sākotnēji bija pianists, vēlāk pievērsās kompozīcijai. 

Inta Zēgnere: Madernieks mudināja Arvīdu Žilinski komponēt?

Guntars Gritāns: Drīzāk tā ir varbūtība, ka tas noticis Madernieka iespaidā. 

Inta Zēgnere: Kā tad veidojās viņu attiecības?

Agrita Pore: Īstenībā Arvīds Žilinskis bija tas, kurš meklēja Madernieku. Žilinskis gribēja mācīties zīmēt, gleznot, un faktiski bija Madernieka skolnieks. Izstādē ir grāmata ar Madernieka ierakstu “Manam labajam draugam, skolniekam Arvīdam Žilinskim”. 20. gadu beigās

Žilinskis bija veiksmīgs Madernieka students, un kopīgā muzicēšana pārauga draudzībā.

Kā stāsta Arvīda Žilinska dēls Valts, kad Arvīdam Žilinskim bija jāiet uzstāties, un jāizpilda kāda jauna kompozīcija, pirms tam viņš devās uz Jūlija Madernieka darbnīcu Miera ielā, sēdās pie lielā flīģeļa un spēlēja. Madernieks klausījās un izteica vērtējumu. Parasti tas bija pozitīvs.

Žilinsku ģimene ļoti draudzējās ar Madernieku, un 50. gados Madernieks svētdienās itin bieži pusdienoja Žilinsku mājās. Valts tajā laikā bija 10 gadus vecs puika, un stāstīja, ka Madernieks vienmēr apvaicājies, ko viņš labu ir uzzīmējis un kādas viņam sekmes zīmēšanā.  Vēl bijušas arī kopīgas pastaigas uz zooloģisko dārzu, pētot dzīvniekus un dabu. Madernieks bija skolotājs, ļoti labs pedagogs, un īstens ģimenes draugs.

Guntars Gritāns: Patiesībā tas nav ārkārtējs retums, ka māksliniekam ir tiekšanās uz radniecīgām, bet suverēnām mākslām, tiekšanās pēc mūzikas.

Tomēr ir liela starpība, vai māksliniekam mūzika ir vienkārši fons, kad viņš glezno, vai arī kaut kas vairāk, un Jūlijam Maderniekam attiecības ar mūziku ir bijušas daudz nopietnākas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt