Daba kā iekapsulēts absolūtās laimes brīdis, daba kā svētnīca, pārdomu un radošuma vieta - tā māksliniece Ilze Raudiņa redz un izjūt pasauli un cilvēku tajā. Ilze Raudiņa viena pati spēj stundām ilgi staigāt gar jūru, viņa tur redz brīnumu un pasaku pasauli, kas viņā dzīvo vēl no bērnības - gluži kā noslēpumainais stāsts par Dundagas pils Zaļo jumpravu.
"Tas ir no bērnības iznēsāts vizuāls tēls, es to sasaistīju ar sevi, jo man ļoti patīk vientulīgas pastaigas pa mežu, gar jūru. Kā es to redzu, kā tā Zaļā jumprava izskatās, ka viņa ir mazliet baisa, mazliet pēc būtības esmu es pati," stāsta Ilze Raudiņa.
Mežs ir Ilzes Raudiņas otra stihija - jaunu izjūtu un dabas patieso pieskārienus meklējumos māksliniece devusies līdzi medniekiem trīs dienu piedzīvojumā Slīteres purvos.
"Piecos no rīta es to bauri pirmo reizi mūžā sadzirdēju, sēžot uz salas kopā ar mednieku. Protams, īkšķīšus turēju, kaut tas šāviens nenotiktu un manā klātbūtnē nebūtu. Tas arī nebija, bet tās sajūtas, ko piedzīvoju, kad mednieks iepūš bauri taurē un es ieraugu purva vidū ragus, man tirpas gāja pār kauliem. Tad es šo bildi sapludināju kopā ar sajūtām - tā ir skaistā daba, tas, kas notiek dabā, bet plus - tas arī notiek cilvēka dzīvē, kas notiek briežu bauru laikā. Konkurences cīņa, baisums, skaistums, dzīves kvintesence iekšā," saka Ilze Raudiņa.
Tomēr visīstākie brīnumi dabā un cilvēkā atklājoties pēc saulrieta. "Tā ir tā brīnuma sajūta, ko izjūtu vai nu zvaigžņotā naktī, vai pēc saulrieta, ejot cauri miglainai smilgu pļavai, kura pilna ar jāņtārpņiem. Nedod, Dievs, man pazaudēt to spēju sajust, brīnīties," teic Ilze Raudiņa.