1884. gada rudens vētrā, pirms 120 gadiem, pie Ulmales uz akmeņiem uzskrējis franču burinieks “Le Tage”. Tas bija ceļā no Haiti uz Liepāju, un kravā tam bija Brazīlijas sarkankoks, paredzēts Krievijas cara galmam. Tā vietā melnais, dzelzij līdzīgais koks nogrima Baltijas jūras dzelmē, bet ik palaikam to izskalo krastā. Šis stāsts, kas sācies pirms daudziem gadiem, mūsdienās ir kļuvis par iedvesmas avotu māksliniekiem.
Kas pamudinājis padziļināti pētīt un mākslā pārvērst Brazīlijas sarkankoku, atklāj māksliniece Kristīne Abika: “Tas notika šoziem, šis stāsts atklājās patiesībā ļoti nejauši, no dažādiem mozaīkas gabaliņiem un avotiem atnāca un koncentrējās.
Bija skaidrs, ka to nevar atstāt tikai draugu sarunām, tas ir jānes tālāk.”
“Ir pāvilostnieks Rolfs Jansons, kas darina arī jūras rotas un ļoti skaisti raksta savā “Facebook” lapā dažādus stāstus. Viņš bija šo stāstu izcēlis, jau zinājis un arī rakstījis par to,” turpina māksliniece. “Un galdnieks – vecs, cienījams galdnieks Kārlis Rubenis –, kuram arī bija vecie zvejnieki nesuši šos kokus un stāstījuši, ka – lūk, gan tīkli ir krāsoti, gan taisīti nažu spali, un roka ir palikusi sarkana vai sārta.”
Māra Ločmeļa fotogrāfijas sarkankoks atdzīvojas īpaši koši, kļūst par vīnu vai asinīm. Fotogrāfs stāsta: “Tas koks ar savu ievainoto esamību tajā momentā pirms 120 gadiem, kad viņš nonāca šajos krastos – man gribējās atrādīt to materialitāti, un ar fotogrāfiju tu vari pieiet diezgan tuvu, pat tuvāk nekā ar aci dažreiz tu pieej un redzi to faktūru.
Atrādīt koka struktūru un sajust viņa materialitāti – tā bija viena lieta, kas mani uzrunāja. Un to, kādā veidā sapludināt ar jūru, ar to vietu, kur tas ir nosacīti noticis.”
Vienā no Māra Ločmeļa fotogrāfijām izcelts pats koks ar jūru, otrā dominē vētra, bet trešā ir tas, kas paliek pāri – iegrimst atvarā, saka autors. Tikmēr māksliniece Kristīne Abika iedvesmojusies un padziļināti sākusi pievērsties dabiskiem krāsu pigmentiem, eksperimentiem, ko iespējams iegūt no koka. Mākslinieces eksponētie apģērba gabali iekrāsojušies gaiši violetos toņos – tas viss veido piesātinātu izstādi, kas tapusi īsā laika sprīdī.
“Tā koksne ir ļoti cieta. Ne tikai tādēļ, ka viņa ir nogulējusi jūra dzelmē 120 gadus. Tur, es domāju, ir cita oksidēšanās notikusi tā toņa dēļ. Bet tā ir cieta koksne, kuru vajag sarīvēt, un tad šīs skaidas aplej ar verdošu ūdeni, un tas ir tas brīdis, kad parādās tonis.
Kad ūdens sāk atdzist, tad pēc kāda laika, pēc dienas jau tas tonis ir pazudis.
Respektīvi – viņu uzsildot, tonis atkal aktivizējas. Bet trīs dienu laikā tas tonis ir dzīvs un viņu var izmantot. Pēc tam tas beidzas,” stāsta Abika.
Tekstils, lielformāta gleznas, fotogrāfijas, koka fragmenti, koka skaidas, iespēja ielūkoties vēl dziļāk Brazīlijas sarkankoka struktūrā, tas viss piepildījis koncertzāles “Lielais dzintars” izstāžu zāli. Izstāde Liepājā būs apskatāma līdz pat 13. septembrim.
