Baltkrievijas māksliniece Marina Kapilova: Padomju Savienībā baltieši bija «ārzemnieki»

Meistari no Minskas Marinu Kapilovu, kuras personālizstāde apskatāma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, sarunai ar rus.lsm.lv gaidīju divu smalku bronzas angļu vēja suņu sabiedrībā. Netālu bija iekārtojies bēdu sagrauztais Rigoleto, pie ieejas bija izvietojušies debesu vērsis, lauva un ērglis, no sienām uz mani noraudzījās kaisles pārņemtais Zālamans ar Sābas ķēniņieni, Faidra jau ar virvi ap kaklu, rotaļīgais Pāns ar ganu, senslāvu zintnieki un daudzi citi. Bija velnišķīgi labi. Un tad parādījās Marina – it kā iznāca no savas mākslas pasaules parunāt uz neilgu laiku, lai drīz pēc tam tajā atgrieztos.

Marina Kapilova 1980. gadā beigusi Baltkrievijas Valsts teātra un mākslas institūta (tagad – Baltkrievijas Valsts mākslu akadēmija) Rūpniecības fakultātes dizaina nodaļu. Dod priekšroku litogrāfijai un skulptūrai, izgatavo arī dekoratīvās rotas no metāla, izmantojot arī dažādus citus materiālus. Viņai bijušas 18 personālizstādes Baltkrievijā, Itālijā un Vācijā. Viņas darbi atrodas muzejos un privātkolekcijās Baltkrievijā, Vācijā, ASV, Itālijā, Izraēlā, Lietuvā, Polijā, Krievijā, Nīderlandē un citur. Tuvākajos plānos ir izstāde Viļņā martā.

Ludmila Vessele: Vai jūs kaut kas saista ar Latviju? Izstādes, plenēri, draugi, jaunības atmiņas?

Marina Kapilova: Vispār es parasti braucu uz Lietuvu. Man ļoti patīk baltās smiltis, Baltijas jūra un aukstums. Mitri, pelēki un ļoti harmoniski, tāda telpa, kas dod plašumu pārdomām un iztēlei.

Bet kāpēc Lietuva, nevis Latvija?

Tāpēc, ka tuvāk. Es pret Baltiju vienmēr esmu izturējusies ar īpašu pietāti, Padomju Savienībā baltieši bija “ārzemnieki”. Visa Padomju Savienība bija tāda saprotama, Baltija – absolūti nesaprotama. Studentu gados mēs aizmukām no nodarbībām un ar studentu biļetēm braucām uz izstādēm – vienas dienas laikā turp un atpakaļ. Atgriezāmies tādi laimīgi un piepildīti ar kaut ko citu. Pie mums nekā tāda nebija. Mēs toreiz bijām tāds rezervāts. Un līdz šim laikam tāds esam, lai gan mums ir jaukas iezīmes, kuru dēļ cilvēki pie mums brauc pat no tālienes. Bet pie jums – Rietumu smarža.

Vai Daugavpilī esat pirmo reizi?

Pagājušā gada vasarā, kad norisinājās ielu teātra un klaunādes festivāls, mēs atbraucām uz Daugavpili. Vispār mēs braucām uz Preiļiem pirkt lelles pie ļoti labas mākslinieces Guļas Aleksejevas. Apstājāmies Daugavpilī, devāmies uz Preiļiem, nopirkām, atgriezāmies – un ieraudzījām šo festivālu. Ļoti labs, tāda brīnumaina fantasmagorija. Mēs neko neplānojām, taču man piedāvāja izveidot izstādi Marka Rotko mākslas centrā. Un es, protams, piekritu, par kaut ko tādu pat nebiju sapņojusi.

Mans vētrainais romāns ar Rotko centru ilgst pusgadu.

Kā izveidojās izstādes koncepcija? Tās nosaukums ir “Sazaroto taku dārzs”, tāpat kā Borhesa stāstam. Vai pareizi saprotu, ka runa ir nevis par vienas iespējas, bet visu variantu vienlaicīgu izvēli? Kā tajā pasakā: iesi pa kreisi – būs viens, pa labi – otrs, taisni – trešais. Un vienmēr neizbēgama ir izvēle. Vai ir iespējams izvēlēties visus variantus uzreiz? Vai par to ir jūsu izstāde?

Jā, pie manis var ne tikai visur iet, bet arī palēkties uz augšu un iegāzties. Dažādi laikmeti, dažādas kultūras, dažādi viedokļi par dažādiem viedokļiem. Tā, lūk. Nepretendēju uz to, lai aptvertu visu, kas ir pasaulē, taču gribējās uzirdināt slāņus, parādīt, ka dzīve ir kaut kas nedaudz vairāk, nekā varētu šķist. Ļoti daudz kas bieži paliek aiz kadra, jo, darot kaut ko vienu, esam spiesti atteikties no kaut kā cita. Borhess ir rakstnieks-bibliotekārs, bet es esmu grāmatu māksliniece. Ne ilustratore, es runāju par kaut ko citu.  Kad lasi, atklājas dažādas telpas, kas dod iespēju daudz no turienes atvilkt. Tur ir tādas – reminiscences. Paplašinās robežas, no turienes nāk svaigs gaiss, un gribas strādāt dažādos stilos un tehnikās.

Visu laiku gribas darīt kaut ko jaunu, jo šķiet – ar veco nav pietiekami – es kā Dons Žuans ātri kļūstu vēsa pret izdarīto.

Paveiktais ir labs piecas minūtes, bet pēc tam jau tā vairs nav. Pagaidām man pietiek ātruma virzīties tālāk, es ļoti baidos, ka pēc tam sāksies inerce, vajag kaut vai ieskrieties tā, lai inerce būtu ilga, lai ilgi nestu pa akmeņiem, kad es apstāšos.

Vai Marks Rotko jums ir svarīgs mākslinieks?

Esmu redzējusi viņa figuratīvo glezniecību, tā man vienmēr patikusi. Vēlākus darbus zinu pēc ilustrācijām.

Nevaru teikt, ka esmu liela abstraktās mākslas cienītāja. Es ļoti ilgi un neatlaidīgi mācījos zīmēt, lai to ignorētu.

Es vēl neesmu pietiekami izspēlējusies, nespēju atteikties no nievātā tēlainuma, man tas patīk.

Nosauciet neapstrīdami ģeniālus māksliniekus.

Neapstrīdami ģeniāli mākslinieki ir Holbeins, Vispjaņskis, Serovs, Bērdslijs, ko lai saka. Eduārs Vijārs ir nogalinoši skaists, lai gan viņu nedaudzi zina, no impresionistiem vispazīstamākie ir Renuārs un Monē. Vijārs ir simtprocentīgs ģēnijs gan grafikā, gan glezniecībā, vienkārši nevainojams mākslinieks. Vēl Maļčevskis ir ģēnijs. Ir daudz ģēniju. Ir tie, kuri ir pazīstami, veiksminieki. Bet ir arī tie, kuri slavu nav ieguvuši.

Ne vienmēr slava un popularitāte sakrīt. Paldies Dievam, ka sakrīt vismaz dažkārt.

Dienu pirms intervijas izlasīju, ka bērnībā esat gribējusi kļūt par pirāti, bet kļuvāt par mākslinieci. Vai ir kaut kas kopīgs starp vienu un otru nodarbošanos?

Godīgi sakot, tas praktiski ir viens un tas pats. Var nekaunīgi un drosmīgi rīkot sirojumus neizpētītās teritorijās. Kāpēc gan nepamēģināt?

Ja nogalinās, neko darīt, ja nē – aiznesīšu līdzi jaunus iespaidus.

Izrādījās, ka fiziski pārvietoties man ne pārāk patīk, savukārt pārvietoties virtuāli un fantāzijā man patīk ļoti. Savā galvā varu aiznesties tādās tālēs, kur neviens transports neaizvedīs.

Uz jūsu darbiem līdzās parakstam vai tā vietā ir attēlota zivs. Kāpēc?

Izgudroju sev tādu zīmi. Tā ir zivs-vistiņa, staigā uz kājiņām. Zivī ierakstīts burts M, tā esmu es. Un zivs arī esmu es – pēc horoskopa. Kristīgas nozīmes tajā nav, drīzāk pagāniska.

Jūsu daiļradē ļoti bagātīgi pārstāvēti dzīvnieki. Vai to pasaule ir pilnīga? Kāpēc jūs tos tā mīlat?

Es ļoti mīlu kukaiņus. Apskatot sīki, tie ir pilnīgi kosmiski radījumi. Tagad fantastikā visādi citplanētu iemītnieki ir ļoti līdzīgi palielinātām vabolēm, kukaiņiem dievlūdzējiem, sienāžiem un citiem radījumiem. Kukaiņi ir sarežģītāki un skaistāki par mums, turklāt tie ir nepamanāmi un to ir ļoti daudz. Man ir tāda izjūta, ka tā ir kaut kāda atsevišķa civilizācija, un mums ar to ir visai netiešs sakars. Zinām varbūt tūkstošo daļu no tā, kas ir, un līdz ar to pilnīgi neko nesaprotam. Gribas tam pieskarties kaut vai ārēji. Kā paskaidrot, ka tu saproti?

Kad sāc pareizi kopēt žestus, tas nozīmē, ka saproti to, kurš ar tevi runā nesaprotamā valodā.

Šo domu es sadzirdēju no Lotmana, kuru mīlu kā savējo. Lūk, lai saprastu kukaiņus, es mēģinu tos taisīt. Lai saprastu principu. Gaudi tā runāja ar Dievu, viņš teica Dievam: “Es zinu, kā tu radīji pasauli, un es daru tāpat. Es tevi sadzirdēju.” Lūk, tādā veidā es tuvojos kukaiņiem, nesadalot tos un mēģinot saprast, kā tie “darbojas”.

Kas ir pats galvenais mākslā, kur ir mākslas jēga?

Es domāju, ka māksla ir līdzeklis, kā paplašināt, pagarināt un palielināt dzīvi. Līdzeklis, kā izdzīvot to, ko nav iespējams izdzīvot dzīves laikā. Un, ja godīgi strādā, tad dzīve kļūst lielāka. Tu pats paplašini savu telpu un iepazīsties ar citu ļaužu telpām, kuri tās ir paplašinājuši tev. Tavs nogrieznis palielinās tūkstošiem reižu. Varbūt māksla ļauj atrauties no domas, ka visam pienāk gals.

Vai jums nekad nav gribējies pamest Baltkrieviju? Kaut vai tāpēc, lai nopelnītu vairāk naudas…

 Dzīve Baltkrievijā nav ne vienkārša, ne bagāta. Ir maz bagātu cilvēku, taču, lai bagātie vēl kaut ko saprastu no mākslas – tā reti notiek. Lūk, tāda dīvaina lieta – es taču esmu pavadījusi uz ārzemēm gandrīz visus savus draugus, un man ir tāda dīvaina izjūta, ka kādam tomēr ir jāpaliek uz vietas…

Man Minskā ir sava aliņa, kurā es sēžu. Es no tās reti izlienu, man tur ir labi. Tur man ir skapis, taisīts no logiem, darbnīca tieši mājās. Un

man šķiet, ka man ir misija, piedodiet man par šo vārdu, pienākums pret šo vietu. Man tur ir jādzīvo.

Varu uz laiku aizbraukt, taču pēc tam tur atgriezties, lai gan es tur nevienam neesmu vajadzīga… Neesmu plaši pazīstama māksliniece, dzīvoju savā aliņā. Internetā manus darbus liek meita.

Jūsu meita arī kļuva par mākslinieci, precīzāk – par dizaineri. Vai tā ir jūsu ietekme?

Par meitu varu daudz runāt. Viņa ir vispusīgi apdāvināta, viņai ir daudz variantu. Es ar sajūsmu un šausmām skatījos uz viņu bērnībā, viņa arī tad spēja vairāk nekā es. Es pie kaut kā nonācu, viņa to spēja kopš dzimšanas. Tagad dzīvo Toronto, filmējas kino. Masu skatos, taču tas viņai nenoteic nekādas saistības. Viņa ir vienlaikus vieglprātīga un ļoti nopietna. Kā tas sader kopā, nezinu. Un vēl viņa rūpējas par zirgiem. Droši vien šeit viņai bija pārāk šauri. Un neizturami dzīvot blakus tādai mātei kā es. Viņai no manas puses daudz kas bija jāpacieš.

Lūdzu, padalieties ar saviem plāniem un sapņiem…

Sapņi un plāni man ir praktiski viens un tas pats. Es ļoti gribu izdarīt kaut ko tādu, par ko man tuvākajā nebūs kauns. Viss, kas jau izdarīts, vairs mani neapmierina.

Es gribu iemācīties zīmēt tā, lai man liktos, ka es labi zīmēju.

Kad man saka “malacis”, tas man neskaitās. Tagad vispār ir pārtraukuši zīmēt, savukārt es gribu iemācīties zīmēt tā, lai pati sev patiktu. Sākumā ir jāiet skolā, jāiemācās rīkoties ar alfabētu, bet jau pēc tam jādara ar to, kas nu kuram tīk – jāraksta romāni vai tikai “aaaaa”. Ir svarīgi, ar ko ir piepildīts mākslinieks. Es pret abstrakcionismu dažkārt izturos piesardzīgi, taču, piemēram, Miro ir lieliski darbi. Tajos bieži nekas nav saprotams, taču tu visu jūti. Cilvēkam nepieciešams ceļš. Vajag kaut ko nodzīvot, izlasīt un tad radīt piepildītu tukšumu. Cilvēku, kuri pa īstam nodarbojas ar abstrakto mākslu, ir nedaudz, pārējie šajā jūrā peld kompānijas pēc, un tādu ir miljoni. Taču patiesībā – kas gan ir miljons? Vieninieks, aiz kura izkārtojušās nulles. Kā bija viens vai divi, tā arī palika, bet nulles… tās arī ir nulles.

 

Marinas Kapilovas izstāde “Sazaroto taku dārzs” Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī apskatāma līdz 12.aprīlim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti