Uz festivālu atlidoja Poļakova mazmeita Mina Hassani. Sākumā viņa negribēja nekur braukt, aizbildinoties ar to, ka jau daudzus gadus nepamet Angliju un nemīl ceļot. Taču pēc tam pārdomāja mīļotā vectēva dēļ.
Nikolajam Poļakovam un viņa sievai Valentīnai Novikovai bija seši bērni, no kuriem gandrīz visi lielākā vai mazākā mērā saistīja savu dzīvi ar cirku, un tas tika nodots tālāk daudzajiem mazbērniem un mazmazbērniem. Minas māte Tamāra Poļakova kopā ar vīru berberu, kurš runāja astoņās valodās, ieskaitot krievu valodu, dibināja Hassani cirku. Šajā cirkā Mina strādāja kopā ar divām savām māsām, bija akrobāte un iluzioniste. Tagad nedaudz nodarbojas ar cirka kostīmu darināšanu.
Vecumdienās Poļakovs kopā ar sievu dzīvoja tieši pie meitas Tamāras, tāpēc
Minai leģendārais Koko ir vienkārši vectētiņš.
Viņa pastāstīja, ka nekad nav redzējusi vectētiņu dusmīgu, viņš palicis atmiņā kā pieticīgs un nemainīgi labsirdīgs cilvēks. Mājās galvenā bijusi vecmāmiņa; viņas dēļ Poļakovs pievērsies pareizticībai, un viņi laulājušies pareizticīgo baznīcā. Tiesa, arī Valentīna upurējusies – viņa aizbēgusi no mājām, lai apprecētos ar Nikolaju: viņas vecāki bijuši pret laulībām ar ebreju klaunu.
Valentīna visu dzīvi palīdzējusi vīram, nodarbojās ar viņa rekvizītiem utt., turklāt publiski bija nepamanāma, it kā atradās slavenā vīra ēnā. Mājās gan izpaudās: mīlēja kristālus un briljantus. Nodzīvojis līdz cienījamam vecumam (precīzs Poļakova dzimšanas datums nav zināms, dažādos avotos atrodams atšķirīgs datējums; 1894. un 1900. gads, un Mina diemžēl te skaidrību nemācēja ieviest – autores piez.), Poļakovs gribēja, lai viņu apglabā pēc ebreju tradīcijām, taču… sieva neļāva. Ja reiz esi pieņēmis pareizticību, tad esi pieņēmis. Valentīna nodzīvoja deviņus gadus ilgāk par vīru (Poļakovs miris 1974. gada 25. septembrī un apbedīts Northempšīras grāfistē Anglijā – red.) 1978. gadā, rotājusies briljantiem, spēlēja Lasvegasas kazino… Viņi kopā bija laimīgi.
Minai Hassani pirmais vectēva dzimtenes apmeklējums, bez šaubām, bija emocionāls. Viņa daudzkārt uzsvēra:
Poļakovs bieži atminējās Daugavpili un gribēja tur atgriezties. Dzīves laikā neizdevās. Simboliska atgriešanās notika tagad,
vairāk nekā simt gadus pēc viņa aizbraukšanas no Dvinskas – atbrauca viņa mazmeita un atveda dāvanas – spieķi un slavenās 58. izmēra kurpes, kas iekļautas Ginesa rekordu grāmatā.
“Es bērnībā tīrīju šīs kurpes, katru reizi atradu tajās monētiņu un nesu vectētiņam, bet viņš teica: “Tas tev par darbu”,” burtiski ar asarām acīs atcerējās Mina. “Brīnišķīgi, ka viņam veltīts vesels festivāls,
esmu pārliecināta, ka vectētiņš būtu laimīgs. Viņš tomēr ir atgriezies…”
Atbildes dāvanu – galdautu Minai pasniedza Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dukšinskis (Latgales partija), izsakot cerību, ka pēc senas latviešu tradīcijas balts galdauts reiz savāks pie viena galda lielo Poļakova cirka ģimeni, kas izklīdusi pa visu pasauli.
P. S. Tomēr viss sākās jau sen: 2002. gadā Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja darbiniece Farida Zaletilo veidoja slaveno novadnieku sarakstu. Šajā sarakstā bija daudz vārdi, tajā skaitā arī Marka Rotko vārds. Ar Rotko sanāca “veiksmes stāsts” – jau septīto gadu darbojas mākslas centrs, kuram dots viņa vārds. Nikolajs Poļakovs arī bija sarakstā. Un, lūk, ledus sakustējās. Gaidīsim turpinājumu. Pirmie muzeja eksponāti jau ir.
Rakstu oriģinālvalodā lasiet šeit!
