Astoņu mākslinieku sapņi, kas varēja būt, bet nebija. Ceļojums nenotikušās izstādēs

Pieļauju, ka ikviens no šo rindu lasītājiem kaut reizi ir domājis, kāda diez būtu bijusi viņa dzīve, ja neplosītos šī riebīgā pandēmija. Kādam tie ir pajukuši atvaļinājumu plāni, kādam bijušas jāpiedzīvo patiesi eksistenciālas krīzes. Iespējams, pat ir cilvēki, kam šis dīvainais laiks paradoksālā veidā nācis par labu. Stāstu, protams, ir daudz, un tie ir dažādi, bet man ir radies jautājums – kā ir ar māksliniekiem?

Mūsdienu realitāte īsti vairs nepieļauj būt tam romantizētajam, radošajam introvertam, kas sēž savā studijā, noslēdzies no ārējas pasaules atomkariem un ikdienišķākām nebūšanām, un pilnībā velta sevi tikai radošām izpausmēm. Šis ir projektu un dedlainu (terminu nelatviskošu, jo “nāves līnija” pārpildīto slimnīcu kontekstā izklausās vulgāri) laikmets, kad rūpīgi jāplāno savs radošais kalendārs. Pēdējos gados, karstajos mēnešos – vasarā – rezidences, izstādes, meistarklases pārklājas ar nolādētu intensitāti, un aktīvākajiem māksliniekiem paralēli konkursu un atskaišu termiņiem savā plānotājā jāatzīmē arī īpašs laiks domāšanai un jaunradei. Covid-19 uzliesmojums, protams, šo skrējienu ir šķietami piebremzējis un pārcirtis jau ierastos projektu tapšanas algoritmus. Piemēram, ja iegūti granti radošam darbam ārzemēs, tad nemaz nav bijusi iespēja šķērsot robežu. Ja tepat plānota izstāde, tad tā atkal un atkal tiek pārcelta uz priekšu, cerot, ka reiz taču tas vīruss pārstās mutēt! Kur nu vēl situācijas, kad vairs savā profesijā nav iespējams nopelnīt līdzekļus iztikai un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts radošam darbam tiek vienkārši apēsts. Daļai mākslinieku tas ir pamatīgi sabojājis radošos plānus, savukārt dažiem citiem laimīgajiem pavēris jaunas iespējas. Kopumā šķiet, ka ir notikusi kāda tektoniska nobīde, un nākotne mūs ved vēl neizpētītās teritorijās.

Lai gūtu reālu ieskatu par to, kas mums, iespējams, gājis secen Latvijas mākslas ainavā, nolēmu aptaujāt vairākus, dažādu vizuālās mākslas veidu pārstāvjus – Krišu Salmani, Andri Maračkovski, Andu Lāci, Lauru Feldbergu, Agitu Maračkovsku, Lauri Vītoliņu, Elīnu Brasliņu un Ievu Saulīti. Viņi laipni ar mani dalījās savos iecerētajos, bet – cerams, ka tikai vēl pagaidām, – neīstenotajos radošajos plānos. Lūdzu īsumā pastāstīt, kam tieši kāju priekšā aizlicis Covid-19 un kā būtu, ja tomēr būtu. Lai tā nebūtu tikai sausa atskaite, kas garlaikotu lasītāju, es drosmīgi pieņēmu lēmumu doties ceļojumā laikā un telpā uz laimīgo bezpandēmijas realitāti, kur radošā dzīve ritētu atbilstoši Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursu kalendāram un kur es būtu daudz bagātāka (jo, ja viss notiktu kā plānots, man, šo mākslu apskatot, būs jāceļo uz daudzām tālām zemēm).

Pirmā pietura – Rīga

No sākuma Rīga. Mākslinieks Krišs Salmanis Grīziņkalna parkā ir uzstādījis gigantisku objektu “Sekunde”. Tā ir uz pusēm pārlocīta (?) skaņas skulptūra. Es staigāju tai apkārt, un to apiet nozīmē mērot gandrīz kilometru, un nesaprotu, ko es īsti redzu. Es jautāju Krišam, kas tas īsti ir, bet viņš tikai sev raksturīgā manierē smaida un neko neatklāj.

Krišs Salmanis

Mākslinieka Kriša Salmaņa komentārs: Galvenais projekta attīstības bremzētājs – slavenās piegāžu ķēdes, kas vīrusa laikā apsīka un nespēja atjaunoties bez strauja materiālu cenu kāpuma. Kad tāmi saskaņojām, tā jau bija jālabo. Kamēr apstiprinājām labojumus, cenas turpināja kāpt un beigās visiem iestājās darbu sastrēgums. Varbūt arī labi, jo skulptūra teicami iekļautos manā līdzšinējā veikumā – maksimāls ieguldījums minimālam efektam.

Pēc laika Rīgā kādā mākslai galīgi nepiemērotā telpā tiktu atklāta tēlnieka Andra Maračkovska instalāciju izstāde “Trīs333”. Es ietinos tā siltāk savā sezonas modīgākajā mētelītī un dodos izzināt stāstu par “cilvēces plāniem doties uz citu pasauli (Marsu) – kā tajā attīstītos cilvēka doma, vai uz Marsu sūtītu homoseksuālus cilvēkus vai tikai pārliecinātus kristiešus; vai šīs pasaules modeli aizstātu ar nebijušu datora ģenerētu; vai uz tās dominētu labais vai ļaunais?” Ienākot telpā, redzu, ka darbs mijiedarbojas ar apkārtējo vidi (kas raksturīgi Andra darbiem).

Tas raisa dažādas skatītāju reakcijas, kas atkarīgas no katra iekšējā noskaņojuma, un ļauj izrauties no ierastās realitātes. Redzamajā pazib neskaidras nojausmas par bīstamu vīrusu iespējamību uz Marsa. Kritiķu vērtējums autoru nesatrauc.

Andris Maračkovskis

Mākslinieka Andra Maračkovska komentārs: Izstāde bija plānota 2021. gada novembra sākumā, un tā ilgtu pāris dienas. Ja projekts notiktu, tad varētu sākt pilnvērtīgi domāt par nākamo. Būtu gūta atslodze no radošā darba pienākumiem.

Ventspils

Ar lielu nepacietību esmu ieradusies Ventspilī. Pēc pārnakšņošanas smalkā viesu namā ar ziemas dārzu esmu sagaidījusi Andas Lāces performanci “Pēc lēkmes” (kas noteikti nav bijusi vairākkārt pārcelta), kas notiek Ventspils “Jūras vārtos”. Tas ir kinētiska sūkļu figūru objekta, video projekciju un skaņas kopums, kas tapis sadarbībā ar komponisti Oļesju Kozlovsku. Performance tapusi pēc Andas ilgstošā pieredzes dažādos projektos Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā un iedvesmojoties no Markesa "Simts vientulības gados" pieminētās "vidējās istabas" idejas. Māksliniece to uztver kā paplašinātās brīvības telpu starp normālību un galēju ārprātu (un nāvi). Performancē redzama arī viņas personisko un pasaules "lēkmju" pieredzes atblāzma. Anda par to saka – kad pret sienu sistā piere vēl asiņo, bet aizvien spēcīgāk pārņem viegls, saulains miers.

Anda Lāce

Mākslinieces Andas Lāces komentārs: Ir pagājuši jau divi gadi, kopš sāku domāt par šo darbu. Tad vēl nenojautu par šādām sabiedrības "lēkmēm", kādas šobrīd piedzīvojam. Sākotnēji performance bija plānota pagājušā gada "Homo Novus", pirms tika mainīts viss festivāla koncepts. Tagad tā būs "Jūras vārtos" Ventspilī un ir diezgan ilgi braukājusi pa datumiem  galu galā bija ieplānota 6. novembrī, šobrīd jau pārcelta uz 18. decembri. Bet tas performancei "Pēc lēkmes" ir pēdējais datums. Šobrīd gan nav pamata domāt, ka ap decembra vidu būs mierīgāk un vienkāršāk. Ja tomēr to klātienē nevarēs darīt, tad būs video tiešraide.

Tāla lauku ciemata kultūras nams

Cik vien varu, sekoju superpiesātinātajai performanču mākslinieces Lauras Feldbergas darbībai, kurai šobrīd nav nekādu šķēršļu būt iesaistītai visdažādākajos performanču un kustību festivālos.

Laura Feldberga

Mākslinieces Lauras Feldbergas komentārs: Pirmo "lokdaunu" pieņēmu ar pateicības sajūtu, ka drīkstu piebremzēt un padzīvot mierīgākā režīmā, drīkstu būt mājās, savā telpā, savā ikdienā, vienkāršā un mājīgā. Tā kā nekādu vērienīgu mākslas projektu nebiju plānojusi šajā laikā radīt, man nebija vilšanās sajūtas par to, ka tas būtu jāatceļ. Izstādes, kuras esmu šajā laikā izsapņojusi un pat jau iekšēji sākusi tām gatavoties, ir vairākas, bet es gribētu pastāstīt par vienu. Pandēmijas laikā atsāku gleznot. Daudz dzīvoju laukos, gleznoju puķes, dārzu, ainavas – to, cik pasaule ir mežonīgi skaista un interesanta. Mana izsapņotā gleznu izstāde būtu par šo pasaules paradīzes dārzu, kurā dzīvojam. Tur būtu gan ezera gleznas, gan laternu gleznas, gan putekļains ceļš vasaras vakarā, gan kāds pussagruvis nams aizaugušā dārzā, ainava ar govi, kas ganās pie baznīcas, kāršrozes. Šo to no šī visa esmu mēģinājusi gleznot, bet vēl daudz jāstrādā un jāvingrinās. Esmu izdomājusi, ka šī izstāde varētu notikt tāla lauku ciemata kultūras namā.

Es gribētu, lai gleznas būtu izstādītes tajā vidē, kuras skaistums un savā ziņā arī sāpīgums mani iedvesmoja un aicināja atgriezties pie gleznošanas.

Caur Somijas mežiem uz Lapzemi

Laiks doties tālākā ceļā, un es, ekipēta ar labākajiem pārgājienu zābakiem, izcērtos pa Somijas mežu takām, lai nonāktu Lapzemē Rovaniemos, kur mākslas festivālā “Kumma Puutarha” (“Dīvainais dārzs”) redzama tēlnieces, kas savu radošo darbību saista ar Skandināviju, Agitas Maračkovskas skulptūra “Plastic fungus”. Tās ir mežā iekārtas, indīgi košas mākslīgās piepes – darbs par ekoloģiju, izmantojot ļoti neekoloģiskas izejvielas. Par materiālu izvēlētas piepūšamās pludmales rotaļlietas, kas dabā nesadalās ļoti ilgi, tās tikušas grieztas un līmētas, lai iegūtu jaunas, īstas formas, un tagad kā slimība uzbrukušas mežam. Mēs, stāvot sūnās, abas pārspriežam, kā redzamais kontrastē ar Lapzemes skaisto ainavu, un to, ka skatītāju reakciju varēs nojaust pēc to fiziskas attieksmes pret mākslas darbu.

Agita Maračkovska

Mākslinieces Agitas Maračkovskas komentārs: Plānotais festivāls tika atcelts ārzemju māksliniekiem, tāpēc mēs noorganizējām paši savu vides mākslas izstādi "Pļavā" tepat Latvijā. Ļoti gribējās vēlreiz nokļūt Lapzemē, kur iepriekš jau strādāts. Būtu iepazinusies ar vēl nepazīstamiem somu vides māksliniekiem. Radošāk un aizraujošāk pavadījusi daļu vasaras un justos priecīga, ka mani darbi atrodas tik tālu ziemeļos. Cerams, šo visu īstenošu pēc dažiem gadiem!

Atlantijas okeāna vidiene

Pēc Somijas ziemeļu apmeklējuma es sēžos mazā, baltā lidmašīnā un ar saulainu čārterreisu dodos uz teju nesasniedzamo Azoru salu arhipelāgu Atlantijas okeāna vidusdaļā. Piezemējamies paradīzei līdzīgajā Fajalā, kur mani priecīgi sagaida mākslinieks Lauris Vītoliņš (cik neparasti tā satikt savējo latvieti uz vulkāniskas salas!) un ved rādīt savu eksperimentālo izstādi. Tajā objekti galvenokārt veidoti no tepat rodamajiem materiāliem, piemēram vietējās nezāles – bambusa, kas sasaistīti ar multimediju iespējām un kinētiskām konstrukcijām.

Lauris Vītoliņš

Mākslinieka Laura Vītoliņa komentārs: Bija jau saņemts ielūgums veidot izstādi, sāku jau lēnām gatavoties. Būtu labāk izpratis citu cilvēku kultūru, kā arī guvis jaunus iespaidus jauniem mākslas darbiem.

Dienvidkoreja

Tik vien kā pagūstu atgriezties Rīgā, kad man jau jādodas nākamajā komandējumā – šoreiz uz Dienvidkoreju. Ko vien mākslas vārdā nepaveiksi! Tur man ir lieliska iespēja piedalīties grafiķes un ilustratores Elīnas Brasliņas meistardarbnīcā, kas ir latviešu ilustratoru kopizstādes “Zirgs” pavadošais pasākums. Pēc lidojuma ar vienu pārsēšanos Frankfurtē un pusdienu garas vāļāšanās biznesa klasē esmu Seulā tieši uz meistarklasi. Visa vecuma dienvidkorejieši (un arī es) vispirms izstaigā izstādi, sasmeļas iedvesmu, tad sasēžas ap garu, garu papīra loksni un glezno katrs savu zirgu, un beigās tur sanāk raibu raibā zirgu kompānija, cits lielāks, cits mazāks, cits kājām gaisā. Visi pļāpā un smejas. Elīnai, protams, ir līdzi mazais bērniņš, nupat paēdis klusā, krēslainā zīdīšanas telpā, tagad tup slingā un uz visu mierpilni noskatās. Pēc tam Elīna man stāsta, ka zirgi viņai kopš bērnības ir mīļi, vienbrīd vispār neko citu nezīmējusi, tāpēc ar lielu prieku piedalās šai kopizstādē. Arī darbnīcu būtu vadījusi, cenšoties uzsvērt, cik interesanti var attēlot zirgu, sevišķi bērnu grāmatu ilustrācijā – gan kustībā, gan stāvošu, gan uz četrām kājām, gan uz divām, ar drēbēm un bez, turklāt viņiem ir tik gudras, mīļas acis, viegli iztēloties, ka viņi domā diezgan cilvēcīgas domas.

Elīna Brasliņa

Mākslinieces Elīnas Brasliņas komentārs: Nekas jau reāli nebūtu mainījies – būtu bijis viens foršs brauciens uz zemi, kas mani allaž vilinājusi. Es nevienā brīdī nebūtu nopietni apsvērusi ņemt mazu zīdaini tik tālā ceļojumā, taču arī tagad, kad viņa ir vecāka un esmu saņēmusi un noraidījusi jau citus aicinājumus uz ne tik tāliem braucieniem (kas, smejies, tagad sakrīt ar kārtējo "lokdaunu"), manī drīzāk nostiprinās apziņa, cik ļoti mana dzīve ir īsā brīdī mainījusies un kā es cenšos atrast līdzsvaru starp mammas un mākslinieces lomu. Covid-19 šo dilemmu tikai paspilgtina, jo padara pārvietošanos un saskarsmi vēl sarežģītāku, un mazu bērnu mammas, kas jau tā dzīvo izolācijā, tiek noizolētas vēl vairāk. No otras puses, es pavisam noteikti gribēšu viņu ņemt līdzi, kur vien varēšu, kad viņa drusku paaugsies un kad visa pandēmijas situācija kļūs mazāk biedējoša.

Parīze

Savā izstāžu maratona noslēgumā es kopā ar multimākslinieci Ievu Saulīti baudu pasaules labāko kafiju kādā romantiskā kafūzītī tieši Eifeļa torņa mežģīņotajā pakājē Parīzē. Mēs tikko ar ātrvilcienu esam atgriezušās no Cīrihes, kur redzama viņas līdz šim labākā izstāde – zināmā mērā retrospektīva ar organiski savītām, pabeigtām un saistītām darbu sērijām. Ekspozīcija redzama prestižā izstāžu namā ar augstām baltām sienām, kur skatītāji saskaras ar dīvainu, bet interesantu mākslu. No tumsā un noslēpumā glabātiem, neapstrādātiem ideju dimantiem ir izveidots fascinējošs piedzīvojums, par ko, iespējams, domas dalīsies, bet vienaldzīgo nav. Mākslas kritiķi šo novērtē kā vērtīgu ieguldījumu kultūrgenofondā. Mēs, vērojot galantos franču vīriešus ar bagetēm un kruasāniem, pļāpājam par šo un to, bet Ievas telefons nemitīgi zum no neskaitāmiem piedāvājumiem piedalīties vēl vērienīgākos projektos.

Mākslinieces komentārs šoreiz izpaliek, jo sapņot jau nav aizliegts pat pandēmijas apstākļos.

Ieva Saulīte
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt