Savukārt otra izstāde veidota no Zuzānu kolekcijas, un tās vienojošā tēma ir “Valoda” mākslā simt gadu šķērsgriezumā.
Uzraksts “Filmas beigas” uz sarkanu burtu KPSS fona – šī mākslinieka Leonarda Laganovska 80. gadu nogales uzdrošināšanās spilgti izceļas Mūkusalas mākslas salona jaunākajā Zuzānu kolekcijas izstādē “Valoda”.
Tajā eksponēti vairāk nekā divdesmit autoru glezniecības un grafikas darbi, kuros mākslinieki spēlējas ar vārdiem, jēdzieniem, paradoksiem un citām valodas izteiksmēm simt gadu šķērsgriezumā.
“Valoda ir instruments, kā attēlot paradoksus, kā sarunāties par laiku, par tā nejēdzībām, par specifiku, arī par komisko, arī paironizēt par sevi, par saviem laikabiedriem, par sadzīvi un par politiku,” stāsta izstādes kuratore Arta Vārpa.
“Tas ir arī redzams 70.–80.gadu grafikas darbos, kā Ivara Poikāna “Homo Sinebluts”, kas ir darbs, kurā ir iekodētais nesaprotamais teksts kļūst saprotams, ja to lasām no otras puses.”
Līdzīgi kā sarunvaloda arī mākslas valoda var būt asa vai salda, izkopta vai nesaprotama, un vienmēr pastāv risks tikt pārprastam, jo valoda palīdz gan saprasties, gan rada nesaprašanos.
Vārpa norāda, ka izstādes senākais darbs ir Romāna Sutas akvarelis. Aplūkojams arī Ausekļa Baušķenieka darbs, arī Kristapa Ģelža Mākonis, kas ir trāpīgs un lakonisks mūsu laika valodas zīmes izteicējs. Aplūkojami arī mūsdienu mākslinieku – Artūra Bērziņa, Frančeskas Kirkes, Pauļa Liepas un citu darbi.
Savukārt Mūkusalas Mākslas salona otrais stāvs ieved senākā vēsturē. Te aplūkojama Baltijas muzejniecības pamatlicējam Nikolausam fon Himzelam un viņa atstātajam apgaismības laikmeta mantojumam veltīta izstāde "Gardēža ceļojums".
Izstādes kuratore Līga Lindenbauma stāsta: “Nikolauss fon Himzels ir kolekcionārs no Rīgas, no 18.gadsimta vidus, bet mums viņš ir īpaši svarīgs kā tas, uz kura kolekcijas bāzes tiek izveidots pirmais publiskais muzejs Baltijā. Himzels mirst jauns, bet pēc viņa ceļojumiem kolekcija, kas paliek mantojumā viņa mātei, tiek nodota Rīgas pilsētai ar nosacījumu, ka tā paliek kā atvērta, publiski pieejama kolekcija.”
Ne velti izstādei kā īpašo retumu kabinetam izvēlēts nosaukums “Gardēža ceļojums”. Tā veidota kā gabaliņš no pasaules, ko papildina fragmenti no Himzela ceļojumu dienasgrāmatām.
“Himzels bija tāds tipisks 18.gadsimta kolekcionārs,” skaidro Lindenbauma. “Viņa uzmanības lokā bija visdažādākie priekšmeti, gan māksla, gan daba, gan zinātne, gan reti, neparasti objekti.”
Kuratore skaidro, ka tieši no Himzela kolekcionētkāres radies arī izstādes nosaukums – ceļot, baudīt dažādas kultūras, gastronomiju, dzīvesveidu, kā arī kolekcionēt priekšmetus un veidot savu pasaules variantu – tas viss var tikt uzskatīts par gardēdību.
