100 viņa ainavu reprodukcijas tagad apkopotas grāmatā, un katru no tām papildina īsa, bezatskaņu trīsrinde jeb japāņu haika. Daiņa Bērziņa grāmata tā arī saucas "Pasteļi un haikas", un tās atvēršanas svētki būs trešdien, 21. jūnijā, Rīgas Jūgenstila muzejā.
Lai arī Dainis Bērziņš ir pilsētas bērns, viņam jau kopš agras bērnības paticis būt dabā, pie ūdeņiem, mežos un pļavās.
Savukārt kā vismīļāko dāvanu bērnībā viņš atceras krāsainos zīmuļus un ūdenskrāsas. Nu jau ļoti daudzus gadus viņš šīs abas mīlestības apvieno, no arhitekta darba brīvajā laikā dodas dabā un glezno to visos gadalaikos un visdažādākajās noskaņās.
Kā viņš pats saka – gleznošana viņu līdzsvaro, tā ir viņa meditācija un svētki dvēselei: "Es esmu formulējis apmēram tā, ka – ja arhitekts savā darbā ir spiests rēķināties gan ar Dieva likumiem – gravitāciju, ergonomiku un tā tālāk, gan cilvēku noteikumiem, tad šajā jomā, kad es gleznoju un zīmēju, tad mani interesē tikai Dieva likumi, un es gleznoju tikai tās lietas, ko Viņš ir radījis – ūdeņus, mākoņus, mežus, puķes."
Dainis Bērziņš arī glezno dabā uz vietas, nevis studijā vai darbnīcā, jo viņam ļoti svarīgi notvert tieši tā mirkļa sajūtu, kas viņu tieši tobrīd ir savaldzinājusi.
Pasteļtehnika šādai gleznošanai dabā ir jo sevišķi piemērota. Par savu darba procesu mākslinieks stāsta: "Man tas ir jāizdara tajā brīdī, neatkarīgi no tā, vai kož dunduri vai tek sviedri, vai ziemā stingst pirksti. Caur to arī tas nospiedums manī paliek.
Pastelis mani saista arī ar to, ka tā ir samērā ātra lieta, un viss ir ļoti tieši. Pat otas nav. Ir papīrs, pasteļkrītiņi, un tā saikne starp ainavu, manām acīm, maniem pirkstu receptoriem (jo krāsu jauc tieši ar pirkstiem), ir tāda ļoti nepastarpināta.
Tad ar to, ka es to uzlieku uz papīra, es kaut kādā mērā piesavinos sev to mirkli, es to iekonservēju."
Jau agrāk, izstādot savus pasteļus, Dainis Bērziņš darbu nosaukumus reizēm mēdza papildināt ar maziem literāriem komentāriem. Bija skatītāji, kas šos komentārus novērtēja ļoti atzinīgi, kā vizuālā stāsta trāpīgu turpinājumu. Nu jau kādu laiku Dainis Bērziņš ar nolūku saviem komentāriem piešķir konkrētu formu un dara to klasiskās japāņu dzejas haiku veidā.
"Tad es mēģināju to ietilpināt haikas zilbju skaitā. Pirmajā rindiņā piecas zilbes, otrajā – septiņas, trešajā – piecas. Tas kaut kā to lietu disciplinē, un haika ir veids, kā es atbraucis mājās, tās pašas sajūtas it kā vēlreiz izdzīvoju," stāsta mākslinieks.
Pasteļiem un haikām kopīgs tas, ka gan viens, gan otrs tiecas raksturot kāda dabā novērota mirkļa izraisītu iespaidu.
"Pasteļi un haikas" – tieši tā saucas pirmā tikko klajā nākusī Daiņa Bērziņa grāmata, kurā apkopotas 100 viņa ainavu reprodukcijas un katru no tām papildina arī haika.
Tā īsti haika uztverama tikai kopā ar grāmatā redzamo pasteli, atsevišķi nolasīta tā īsti nestrādā, tomēr ar kādu piemēru Dainis Bērziņš dalās: "Šeit, piemēram, ir pastelis ar vienu agru, agru vasaras rītu. Tas ir Lubānā, pie Aiviekstes vienas vecupes, kur es ļoti daudz esmu īstenībā gleznojis. Ir rīta migla, un tā haika tā arī skan:
"Miglā griež grieze
Dienā karstumu solot
Saulīte ceļas"
Šajā pastelī savukārt redzams Liepājas ezers, tas ir ļoti sasilis un ar aļģēm pilns. Un tas mazais pantiņš skan:
"Rožainā ausmā
Rāms un sasilis ezers
Bālganā miglā.""
Grāmatas "Pasteļi un haikas" pēcvārdā Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis izteicies, ka grāmatai ir sniegbalta kopskaņa, tā runā sirds valodā, atbruņojoši atklāti un patiesi.
