Ilze Laizāne savulaik atzina, ka bālums nav viņas stihija, un to pierāda arī jaunā izstāde – krāsās krāšņa un sulīga, jo pat gulbji tajā nav pilnīgi balti.
Krāsu košums vienlaicīgi savijas ar vieglu gaisīgumu, raisot noslēpumainas un mistiskas noskaņas. Gleznas ir kā poētiska vizualizācija cilvēka iekšējās pasaules norisēm – tā par tām saka pati autore Ilze Laizāne.
Sevišķi daudz tajās šoreiz ir putnu, un izstādei dots nosaukums "Aeros", kas ir ļoti ietilpīga metafora. Kā saka pati autore:
"Tas asociējas ar vasaru, vieglumu, gaišumu, skaistiem mirkļiem, kas atlido un aizlido. Kā mēs zinām, lidojoši ir visi putni, tāpēc arī viņu šeit ir tik daudz.
Tie ir brīvības vēstneši un arī dvēseliski radījumi, kas nes dažādas ziņas un informāciju sev līdzi, ar to es arī personiski esmu saskārusies. Tagad vasarā, dzīvojot tādā vidē – savās vasaras mājās laukos, kur vēl tik ļoti ir izjūtama neskartā Latvijas daba –, tu nevari citādāk. Ja tu esi mākslinieks, tu gleznosi tos putnus, jo viņi tur tiešām ir."
Līdzās dzērvēm, gulbjiem un citiem Latvijas putniem, kas gleznotāju iedvesmojuši viņas lauku mājās Sausnējā Ērgļu pusē, jaunajos darbus ļoti daudz arī eksotisku putnu, kam iedvesma gūta tuvākos un tālākos ceļojumos.
"Tik krāsainu putnu mums nav. Kaut vai flamingo – tas ir vienkārši neaptverami. Kā lai to neuzglezno? Tās krāsas, to skaisto rozā… To nevar neizlikt, tas vienkārši pats prasās ārā.
Tie ir iespaidi no ceļojumiem uz Ameriku, Meksiku, kā arī Spāniju. Pēdējā ceļojumā es biju ar mazbērniem Spānijā, un mēs iegājām zoodārzā, kur bija ne tikai flamingo, bet neskaitāmi dažādi krāšņi putni. Es no viņiem tā iespaidojos, ka tagad tie arī pievienoti manai kolekcijai. Tā ka šis ir tāds putnu seriāls, bet putni man ir bijuši vienmēr ļoti daudz," atklāj Ilze Laizāne.
Līdzās putniem gleznās redzami arī citi autorei iemīļoti tēli – rozes, kam tagad piepulcējušies arī īrisi, un, protams, sieviešu tēli – karaliski, spēcīgi un noslēpumaini, kurus ieskauj grezna un sirreāla pasaule.
Ļoti dziļas personiskas emocijas un mīlestība koncentrēta darbā "Zelta sirds". Pirms gada mūžībā aizgāja mākslinieces mamma, ar ko viņai bija ļoti cieša saikne, un Ilzei tik ļoti sāpēja, ka viņa ilgi nespēja gleznot, līdz vienā brīdī viss pārdzīvotais izlauzās uz audekla.
"Par to visu un sevi domājot, tas bija pirmais darbs, kas radās pēc tam. "Zelta sirds" – tā simbolizē lielo mīlestību, ko es izjutu pret savu māti. Protams, neatņemama sastāvdaļa – rozes, kā arī vieglums, dvēsele – tie putni. Diemžēl pirms mammas nāves man arī istabā ielidoja putns kā brīdinājums, kā vēstnesis.
Tā ir pirmā glezna, kad es saņēmos un ļoti ilgi pie tās strādāju. Zelta sirds jau simbolizē daudz ko – labestību, mīlestību, laipnību, gādību, visu to labo, ko tu otram vari dot. Tāpēc es gleznā to patiešām uztaisīju tādu dabīgu, ar īstu zeltu, lai ir tā asociācija," stāsta māksliniece.
Mammas aiziešana gleznotājai bija kā robežšķirtne, kas lika pilnīgi ar citām acīm paskatīties uz dzīves vērtību un tās prioritātēm: "Es tagad esmu ievērojusi, ka cilvēkiem ir tāda jocīga tendence – viņiem liekas, ka viņi dzīvos mūžīgi, ka var nenākt pie draugiem ciemos. Ai, priekš kam, man nav laika, es skrienu uz darbu… Es saprotu, protams, kā tas ir, bet atkal tajā pašā laikā – bet var taču būt, ka – bāc, un tevis vienā dienā nav! Un ko tad?
Šie visi notikumi man ir likuši izvērtēt dzīvi, tās būtību, un ņemt no dzīves visu skaisto, ko tā dod. Ja ir skaista diena, – kāpēc ir jāguļ? Ej saulē, priecājies par to, ko Dievs tev ir devis, un izvērtē, kas ir svarīgākais!"
Galerijas "Art Platz" pārstāve Biruta Auriņa izstādi dēvē par sajūtu un iedvesmas gleznām, kas ļoti labi sader arī ar vasaras noskaņām: "Tie tēli – visur esošie ziedi, arī mākoņi, putni – viss ir tādā bezsvara stāvoklī, kaut kur augšā, kaut kur starp zemi un debesīm, viss tāds nedaudz fantastisks, bet, protams, Ilzes Laizānes figuratīvās glezniecības rokrakstu var redzēt."
Ilzes Laizānes izstāde galerijā "Art Platz" būs skatāma visu vasaru.
