Savā portretā Rozīte izskatās, kā izkāpis no filmas "Četri balti krekli" – 70. gadu matu griezums, maza bārdiņa, ļoti nopietns cilvēks uzvalkā.
"Elegants, ārkārtīgi kopts un klasisks, bet viņš varēja būt arī puķubērns. Tās ir viņa divas dabas. Pats sevi sauca par maksimālo minimālistu vai R kvadrātā. Divi "R" vai norāde uz kvadrāta formu, kas viņu interesēja. Patiesībā kvadrātā ir grūti strādāt, bet Rozītes gleznās un grafikas darbos ģeometriskās formas un kvadrāts ir ļoti apspēlēts," par mākslinieku stāsta izstādes kuratore Ilze Putniņa.
Viņa skaidro, ka muzeja 2. stāva labā spārna zālēs redzamais "depozīts" tapis ļoti īsā laika periodā, aptuveni 15 gados.
Tikai 35. Tik īsu mūžu nodzīvoja Rūsiņš Rozīte, mākslinieks, kurš Latvijas kultūras ainavā parādījās pagājušā gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā. Uzliesmoja kā meteorīts.
"Dzīvē viņš bija ārkārtīgi impulsīvs, tiešām – sabiedrības dvēsele. Bija pasākumos, notikumos, izrādēs, koncertos, akadēmijas karnevālos. Ja atcerējās kādu karnevāla gadu, tad Rūsiņš bija karnevāla zvaigzne," stāsta Putniņa.
Savukārt darbos – perfekcionists, to noteica arī Rozītes studijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā.
"Draugi atceras, ka Rūsiņam bija mazas lapiņas, kur viņš skrupulozi uzrakstīja darba ieceri. Viņš bija precizitātes un koncepta cilvēks," teic kuratore.
Rozīte piedzimis ar mākslas jomu saistītā ģimenē, tikpat precīzi savā laukā darbojies viņa vectēvs.
"Rūsiņa Rozītes vectēvs Edvards Rozīte arī ir mācījies Štiglica mākslas skolā, bet izvēlējās kļūt par uzņēmēju, nodibināja Rozītes krāsu fabriku. Nopietni studēja krāsu kā vielu, viņam ir izdoti bukleti par krāsu īpašībām. Ļoti nopietni rūpnieka, tirgotāja pētījumi par pārdodamo priekšmetu. Protams, pēc 1940. gada tas viss tiek likvidēts, bija arī izsūtījums," vēsta Putniņa.
Savukārt Rūsiņa Rozītes paaudze piedzīvoja gan reibinošo 1968. gada Prāgas pavasari, gan šī dumpja apspiešanu, vilšanos un cenzūras pastiprināšanos. Tas sakrita ar vienu no svarīgākajiem laikaposmiem Rozītes radošajā dzīvē.
Ziemā viņš nodevās grafikas darbiem, bet vasarās gleznoja vecāku vasarnīcā Vecāķos, izmantojot prasmes, ko bija apguvis Jaņa Rozentāla mākslas skolā pie Edgara Iltnera.
"Tajās pāris vasarās ir uzgleznoti darbi, kas raksturo Rūsiņu Rozīti – "Mākslinieka klusā daba", "Literāta" un "Matemātiķa klusā daba", "Klusā daba ar zaļo tomātiņu"," stāsta izstādes kuratore.
Vecāķu vasarās Rozīte arī sadraudzējās ar jauno režisoru Juri Strengu, kurš dzīvoja turpat, īrētā būdiņā. 1967. gadā veidoja scenogrāfiju Strengas uzvestajai igauņa Mati Unta lugai "Kāda būsi, mana pasaule?" Dailes teātrī. Tāpat – maksimāls minimālisms: melna skatuve, balts boksa rings, balti koka krēsli.
Atmiņās par radošo draudzību dalās Strenga:
"Tās vasaras bija vienkārši fantastiskas. Mēs bijām jauni, mēs mīlējām iedzert kādu graķīti, mīlējām muldēt par nākotni, par visādām lietām. Pēc ļoti karstas dienas un peldēšanās jūrā apgūlāmies uz Vecāķu prospekta sakarsušā asfalta un vērāmies zvaigznēs."
Taču par nākamo trīs izrāžu noformējumu Rozīte neesot varējis vienoties ar māksliniecisko padomi, arī mākslinieka brīvība izrādījās tikai sauklis.
"Tas, kā viņam gāja ar gleznu pieņemšanu… "Ikars bez rokām" – kā viņš mocījās! Atkal un atkal viņam lika pārtaisīt. "Ikars" jau svēra pāris desmit kilogramus. Neatceros, kur tā glezna palika, to pieņēma vai nepieņēma, bet grauza viņu šie pasākumi ļoti," atceras Strenga.
Laikabiedri atceras, kā ārēji tik pašapzinīgais, bet iekšēji ļoti trauslais Rūsiņš Rozīte pakāpeniski pats sevi dzinis alkohola bezdibenī. Nacionālajā mākslas muzejā redzamajos darbos tas gan nav nolasāms, kuratore Ilze Putniņa rezumē, ka tie ir ļoti labs un stabils iesākums mākslinieka ceļam.
Izstādē ir arī fotogrāfija, kur Rūsiņš piemiegtām acīm skatās saulē. Sauli viņš mīlējis gleznot, spožā ripa turpat blakus gleznā vīd virs pelēkās mājas, iespējams – Vecāķu vasarnīcas. Tajā iekšā ir balta istaba, Rūsiņa Rozītes darbnīca.
