"Cipkina romāns ir tiem, kam nav vajadzīga obligātā literatūra. Viņš nekādā gadījumā neietilpst nekādā obligātā literatūrā. Bet obligātā literatūra, kā mēs zinām, ir gandrīz strīpa pāri tīri labiem gabaliem, ja mēs runājam par “Idiotu” [Dostojevskis]," sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" atklāj Uldis Tīrons.
Leonīds Cipkins bija ārsts, pazīstams medicīnas pētnieks, pataloganatoms, kurš publicējis ap simt zinātnisku rakstu Padomju Savienībā un arī ārpus tās. Bet, atšķirībā no Čehova un Bulgakova, kuru pamatnodarbošanās arī bija medicīna, Cipkins savā mūža laikā nepieredzēja savu darbu izdošanu.
Cipkina proza pavisam droši nevarēja tikt izdota oficiāli, taču tā nenonāca arī samizdatā, un dažādu iemeslu dēļ – aiz lepnuma, pastāvīgas bezcerības, aiz bailēm, ka viņu varētu atraidīt arī neoficiālās literārās aprindas. Tā Cipkins palika pilnīgi ārpus neatkarīgo vai pagrīdes literātu loka, kas uzplauka Maskavā 1960. un 1970. gados, laikā, kad viņš rakstīja “atvilktnei”. Līdz ar to fakts, ka romāns “Vasara Bādenē” vispār saglabājies, ir uzskatāms par brīnumu.
Romāns jau no paša sākuma piedāvā divus paralēlus stāstus. Ziema, decembra beigas, galvenais varonis brauc vilcienā uz Ļeņingradu. Tad darbība pārceļas uz 1867. gada aprīļa vidu; Dostojevski – rakstnieks Fjodors un viņa jaunā sieva Anna Grigorjevna – no Pēterburgas dodas uz Drēzdeni. Dostojevsku ceļojums – romāna darbība notiek galvenokārt ārzemēs un ne tikai Bādenē – aprakstīts ļoti detalizēti. Tās romāna daļas, kurās darbojas stāstītājs, ir pilnīgi autobiogrāfiskas un atainotas, kritiķes Sjūzenas Zontāgas vārdiem – halucinācijām līdzīgā jūtu plūdumā.
"Literatūra, kas nav nepieciešama īpašai izglītotībai, īpašai zināšanu iegūšanai par Dostojevski. Tā ir literatūra cilvēkiem, kuri meklē savā dzīvē savu cilvēku," romānu vērtē Tīrons.
"Tikai pateicoties noteiktu veidu formai, stilam, literatūrai, ir iespējams tā pastāstīt par Dostojevski, kā pastāstījis Cipkins."
Grāmatas atvēršanas svētkos Žaņa Lipkes memoriālā līdz ar tās tulkotāju Uldi Tīronu ar priekšlasījumu par Cipkina nozīmi 20. gadsimta kultūrtelpā un arī šodien uzstājās krievu rakstnieks Anatolijs Naimans. Viņš savulaik strādājis par Annas Ahmatovas literāro asistentu, draudzējies ar Josifu Brodski, Sergeju Dovlatovu un Jesaju Berlinu.
Naimana paša sacerējumi līdz 1989. gadam tika publicēti tikai samizdatā – “Padomju patoloģijas antoloģijā”, daudzsējumu antoloģijā “Pie zilās lagūnas”. Pirmā dzejas grāmata “Anatolija Naimana dzeja” iznāca 1989. gadā ASV ar Josifa Brodska pēcvārdu.
"Kaut kas šīs grāmatas saturā ir tāds, kas nepavisam nav krievisks. Līdzīgi kā Andreja Belova gadījumā, starp citu. Jo kas tad ir krievu literatūra? "Karš un miers” un "Brāļi Karamazovi”, nevis, piemēram, Belova "Pēterburga”," skaidro Anatolijs Naimans.
"Cipkins piedāvā pilnīgi cita veida apziņas atainojumu, cita veida elpošanu līdzi tekstam.
Bija viens rakstnieks krievu tautai, kurš aprakstīja šīs pasaules lieliskumu: ar stāstiem "Bērnība”, "Zēna gadi” un "Jaunība”, ar Sevastopoles stāstiem, ar "Karu un mieru”, galu galā. Un tad bija rakstnieks, kurš aprakstīja to, cik neiespējami ir dzīvot šajā pasaulē. Lūk, aptuveni šādi."
Naimans atklāj, ka Cipkins sākotnēji bija pilnībā nodevies Tolstojam, bet tad viņam sākās Dostojevska periods. Jo – viņa radītajiem varoņiem, šiem cilvēkiem no pagrīdes, nevar nejust līdzi.
"Varam just, ka Cipkins jau ir izmocīts, līdzīgi kā Dostojevska tēli. Šis garais brauciens vilcienā kopā ar sievu, pilnīgi bez nekādas naudas – viņi ir kā svešzemnieki paši savā valstī, un mūždien viņiem kaut kas pietrūkst…" vērtē Naimans.
Naimans arī uzskata, ka Cipkina sevišķumu īpaši neizceļ fakts, ka viņš rakstījis “atvilktnei”.
“Izvēle kļūt par rakstnieku nozīmē kaut kādus priekšnoteikumus, piemēram, kā tu rīkojies un izmanto savu laiku. Te nav tik svarīgi, kāda ir tava profesija, vai tu esi ārsts vai kas cits – redziet, dzīvē viss saliekas tā, kā nu saliekas. Dažreiz arī neveiksmīgi," analizē Naimans. "Es domāju – tad, kad cilvēks kļūst par rakstnieku, viņš saprot, ka tāda dzīve, kāda viņam ir bijusi līdz šim, vairs nebūs iespējama. Ne jau kādas konkrētas profesionālas prasmes ir būtiskas – galvenā ir vēlme rakstīt. Un tā konkrētajai personībai, kas raksta, var dot kaut kādu atbrīvošanās sajūtu."
Kritiķe Sūzena Zontāga atzinusi, ka Cipkina “Vasara Bādenē” ir “darbs retā un izmeklēti ambiciozā romānu apakšžanrā. Stāsts par reālas personas dzīvi citā laikmetā tiek ieausts stāstā par mūsdienām. Autors cenšas pēc iespējas dziļāk iekļūt tā cilvēka dzīvē, kuram liktenis lēmis kļūt ne vien vēsturiskam, bet arī diženam.
