Romāna “Dizažio” darbība risinās izdomātā mazpilsētā Hohma, kurā dzīvoja arī Kuzmina iepriekšējā romāna varoņi. “Tas man bija ļoti sens projekts – lielais literārais sapnis, par ko es iepriekšējās grāmatas iznākšanas saistībā neuzdrošinājos pārāk daudz pļāpāt, jo es biju senos laikos salasījies Markesu un Folkneru, un tie ir autori, kuri ir uzbūvējuši tādas konsekventas vides un vietas, kuras no grāmatas uz grāmatu turpina augt un attīstīties, un plesties plašumā,” stāsta Svens Kuzmins.
“Un mani tik ļoti sajūsmināja, ka rakstnieks var arī būt pasauļu radītājs daudzu gadu garumā. Man likās, ka tā ir viena no skaistākajām un apbrīnojamākajām lietām, ko iespējams literatūrā sasniegt.”
Romāna nosaukums “Dizažio” ir grāmatas galvenā varoņa vārds un vienlaikus arī vārdu spēle. Autors skaidro: “Dizažio ir tāds šausmīgi skaists itāļu jēdziens, ko mēdz izmantot ekonomikā. Vienkāršiem vārdiem izsakoties, tas ir, kad tu kaut ko vairāk vērtīgu pamaini pret kaut ko mazāk vērtīgu. Un tajā šausmīgi skaistajā vārdā “Dizažio” – patiesībā tas ir zaudējuma procents, bet saucas tik skaistā vārdā, tas mani sajūsmināja. Man patīk doma, ka vārds ir kā tāda čaumala, kurā iekšā slēpjas ļoti, ļoti daudz visādu stāstu un jēdzienu, un tajā brīdī, kad to paver vaļā, tas atklājas visā savā krāšņumā.”
Šo romānu Svens Kuzmins veltījis mammai – Helēnai Svilānei-Kuzminai. “Tāpēc, ka mana mamma bija viena no foršākajām, ja ne pati foršākā mazpilsētas māksliniece, vispār māksliniece kopumā,” stāsta rakstnieks. “Mana mamma iemiesoja to, ko es esmu mēģinājis šeit aprakstīt – to provinces mākslas skaistāko un patiesāko, un patiešām visdziļāk izjusto, ko vien tādā provinces mākslas sfērā ir iespējams sastapt. Viņa, lūk, manā izpratnē iemiesoja visas šīs lietas, un es centos to parādīt. Tas ir rakstīts uz aizmugurējā vāka, ka es esmu uzaudzis starp talantiem, amatniekiem, diletantiem, ģēnijiem un frīkiem. Tā ir tieši tā vide, par kuru grāmatā ir runa.”
