Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Dzejoļi grūti audzinātiem bērniem

Šlāpins dzejas krājumā «Es nemāku, komatus» runā par to, kā ir nesaprast

Otrdien, 10. septembrī, Ilmārs Šlāpins svin sava jaunā dzejoļu krājuma ““Es nemāku, komatus” jeb dzejoļi grūti audzinātiem bērniem” atvēršanu. Intervijā Latvijas Televīzijai viņš atklāja, kā radies krājuma nosaukums un pastāsta, ka tajā apkopti dzejoļi par to, kā ir nesaprast.

“Manā pasaulē cilvēki iedalās divās daļās, vieni zina par grupu “Singapūras satīns”, citi nezina. Nosaukums “Es nemāku, komatus” ir arī vienai no grupas “Singapūras satīns” dziesmām,

bet šis nosaukums - es to atradu, uzrakstītu uz kāda elektrības transformatora skapja, braucot ar riteni garām pa veloceliņu uz Mežaparku.

Es ieraudzīju uzrakstu “es, nemāku, komatus” ar diviem komatiem saliktiem starp vārdiem. Es to nofotografēju, ieliku “Facebook” un pierakstīju: “Es esmu atradis sava nākamā dzejoļu krājuma nosaukumu”. Tikai pēc tam uzzināju, ka ir tāda dziesma un grupa.

Tā ka šis nosaukums ir postmoderns, tas ir citāts no citāta.

Pēc tam, kad biju nosaukumu atradis, domāju, kā par to pastāstīt, kas ir tas, ko nemākam, ko bērns nemāk, kāpēc viņš to nemāk un kā viņš jūtas, saskaroties ar to, ko viņš nemāk,” stāstīja Šlāpins.

Runājot par apakšvirsrakstu “dzejoļi grūti audzinātiem bērniem” Šlāpins atzina, ka tie patiesībā nav dzejoļi bērniem. Taču tie nav arī dzejoļi, kas rakstīti pusaudžiem, pieaugušajiem vai vecākiem.

“Es vispār domāju, ka nav tādu bērnu,” stāstīja Šlāpins. “Atceros, Uldis Tīrons reiz sacīja, ka bērni vēl nav cilvēki. Viņiem jāizaug līdz cilvēkiem. Es esmu pretējās domās.

Uzskatu, ka mēs piedzimstam kā cilvēki, nomirstam kā cilvēki, no sākuma daudz ko nezinām, uz beigām daudz ko neatceramies, bet visu mūžu neko nesaprotam.

Un par to situāciju, kad mēs skatāmies apkārt uz lietām, cilvēkiem un nesaprotam, kas notiek,” stāstīja Šlāpins. Par to tad arī esot lielākā daļa grāmatā iekļauto dzejoļu.

Krājumā iekļauti dzejoļi par dažādām situācijām un tēmām, uz kurām, pēc autora teiktā, bieži atliek vien noskatīties un nesaprast. “Viens no vecākajiem dzejoļiem “Priekškamkarš” uzrakstīts Irākas kara priekšvakarā, kad bija skaidrs, tūlīt sāksies karš Irākā,” stāstīja dzejnieks.

“Ir dzejolis par #metoo, #es arī – par mammu, kas vakaros raud. Ir dzejolis, kas ir veltīts tikumiskās attīstības pasniedzējiem, kas tapa toreiz, kad Saeimā apstiprināja tā saucamos tikumības grozījumus, rūpējoties par skolēnu tikumisko attīstību,” norādīja dzejnieks.

“Ja dzejnieks zinātu, ar ko beigsies dzejolis, viņam nemaz nebūtu interesanti to sākt darīt,” pauda Šlāpins.

“Es vispār sāku rakstīt dzeju, tad, kad to atsāku pēc ilgāka laika, es sāku rakstīt dzeju tieši dēļ tā iemīlēšanās procesa. Man patika, kā valoda spēlējas ar mani tad, kad es rakstu, vai kā dzejolis spēlējas ar mani. Tāpēc es bieži vien esmu nekritiski iecietīgs pret saviem dzejoļiem - man viņi patīk arī tad, ja tie nav izdevušies vai tie ir banāli,” skaidroja autors.

Raidījumā "Kultūras Rondo" Šlāpins stāsta par to, kā viņš pievērsies dzejas rakstīšanai un kā tapis jaunais krājums:

 

Šlāpina dzejoļu krājums izdots apgādā “Neputns”.

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti