Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.
Lai valoda būtu pilnvērtīga, jālieto gan jauni vārdi, gan jāatceras arī vecie. Profesore Janīna Kursīte stāsta, ka mūsdienās izmantojam tikai piekto daļu, cits tikai desmito daļu no iepriekš lietotiem vārdiem. Profesore visdažādākajos avotos (vecās vārdnīcās, literatūrā, ekspedīcijās) atrod un ceļ augšā aizmirstus latviešu valodas vārdus. Ir jau izdota ne viena vien „Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb vārdene”, kā to sauc pati profesore. Radio vārdenē darba dienu rītos ceļam gaismā sakāmvārdus un parunas un Janīnas Kursītes skaidrojumu.
Priecīgu devēju Dievs mīļo - dots devējam atdodas.
„Gan jau zini: priecīgu devēju Dievs mīļo. Paldies, paldies manā un to vecīšu vārdā, - lai ēd tevi pieminēdami.” (P.Kalniņš. Linu dvielis. Dzimtenes tēlojumi. Autora izdevums, /Linkolna, Nebraska/, 1977, 162)
Te svarīgs akcents uz priecīgu devēju – ja mēs dodam, ziedojam no sevis sakniebtām lūpām un gariem zobiem, tad mūsu ziedojumam nav tādas svētības kā tad, kad mēs dodam priecīgi, ar smaidu: tad mēs zinām, ka priecīgu devēju Dievs mīļo.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
