Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāji tika aicināti pievienoties Eiropas izpratnei par morāli, kas nozīmēja arī pašu cilvēku pārveidošanu - no neiecietīgiem uz iecietīgiem, no kolektīvi domājošiem uz kritiski domājošiem. Taču liberāli domājošu cilvēku iecietība un atvērtība daudziem joprojām ir nesaprotama un pretrunīga. Tiek uzskatīts, ka nacionālisms aizstāv "savējos" pret "svešajiem", savukārt liberālismam nav tādu "savējo" un "svešo". Taču profesore savā jaunajā grāmatā apgalvo, ka arī liberālisms mēdz dalīt "savējos" un "svešos", tātad ir iecietīgie un neiecietīgie, tādēļ viņa aicina abām pusēm - gan nacionālistiem, gan liberāļiem - censties vairāk ieklausīties vienam otrā:
"Kā mēs zinām, valsts, nācija ir ielikta Satversmē, un mums ir skaidrs, ka mums ir nacionāla valsts, taču tajā paša laikā mums ir nepieciešams sadzīvot. Kur šīs dažādās, atšķirīgās jomās nonāk pretrunā, tas bieži vien notiek saskarsmes kontekstā. Nu to jautājumu, to es nevaru atrisināt, tas faktiski strukturāli ielikts mūsu dzīves pamatos, un mums ar to visu laiku jātiek pašiem galā."
Grāmata arī aicina padomāt, pēc kādiem principiem veidot savu attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem. Piemēram, vai līdzcilvēku lūgums mainīt mūsu uzvedību ir tikpat vērtīgs, kā iespēja pašnoteikties, un kā izvēlēties starp šiem abiem.
"Tiek apskatīta dažāda argumentācija, no vienas puses, ir lingvistu vai valodnieku argumentācija, ka vārds žīds ir pareizs latviešu valodas jēdziens un ka sākotnēji tam nav nekādas negatīvas pieskaņas. Un līdz ar to, tā kā latviešu valodā kā vēsturiskā veidojumā tas nav negatīvs vārds, tātad mums kā latviešu valodas nesējiem ir visas tiesības un nepieciešamība to lietot. Tas būtu viens arguments. No otras puses, ir ebreju kopienas arguments, ka mēs esam līdzpilsoņi, dzīvojam ar jums, latviešiem, vienā politiskajā un sociālajā vidē, un mēs lūdzam jūs nelietot šo vārdu. Vai šis līdzcilvēku lūgums nelietot šo vārdu, jo tas viņus aizskar, ir tikpat vērtīgs, kā argumentācija par to, ka latviešu valodā tas ir pareizs vārds?" vaicā Dace Dzenovska.
Tika diksutēts arī par to, ka latvieši, kas savā valstī noteikti nav minoritāte, bieži vien uzvedas kā minoritāte, asociējot sevi ar netaisnību un ciešanām. Taču arī latvieši savulaik ir piedalījušies kolonizācijā, un Apvienotajā Karalistē dzīvojošie Tobago pilsoņi to atceras nebūt kā pozitīvu notikumu.
"Tiekoties ar savu kolēģi pirmo reizi un pastāstot, ka es esmu no Latvijas, viņa pilnīgi momentāli uztvēra šo un sacīja - jā es zinu, kas ir Latvija un ka jūs pie mums bijāt un ko jūs pie mums darījāt. Un šī bija tāda ļoti neierasta situācija, jo sanāca tas pretējais, ka vairs ne mēs esam tie, es kā Latvijas pārstāve, tajā cietēja pozīcijā, bet otrādi, tas cietējs bija kāds cits, un tā bija šī Tobago salas iedzīvotāja,'' pieredzēto atceras pasākuma organizatore Sandra Martinsone.
Grāmata nedod gatavas atbildes, tas ir drīzāk uzaicinājums uz sarunu un par to, kas esam mēs paši un kā mums pieņemt citus.
Šobrīd Dace Dzenovska strādā pie savas latviešu valodā iznākušās grāmatas par lauku tukšošanos pārrakstīšanu angļu valodā.
