Literatūre

«Literatūre 2» 6. sērija. Inga Ābele un Aspazija

Literatūre

«Literatūre 2» 8. sērija. Kārlis Vērdiņš un Gunars Saliņš

«Literatūre 2» 7. sērija. Ieva Melgalve un Marģeris Zariņš

Pārlabota un papildināta personība. Ievas Melgalves piezīmes uz Marģera Zariņa «Viltotā Fausta» malām

Mūsdienās bērni apgūst kritiskās domāšanas pamatus, vēl pirms iemācās lasīt. Vismaz mana mazā meita reiz, atnākusi no bērnudārza, teica, ka esot likusi skolotājai izlabot angļu valodas darba lapas: tur zem resnas meitenes attēla esot bijis rakstīts “ugly”, kas nav taisnība, jo arī resns var būt skaists (“piemēram, tu esi skaista, mamm,” viņa pamatoja). Kad es biju viņas vecumā, man bija pilnīgi skaidrs, ka viss, kas rakstīts grāmatās, ir patiesība, turklāt vismaz atsevišķos gadījumos vairāk patiesība nekā tā, kas bija novērojama realitātē.

Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – astoņās epizodēs Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.

Tā nu es, izaugusi ar šādu pārliecību par grāmatās rakstītā patiesumu ja ne objektīvās realitātes līmenī, tad vismaz grāmatas ideoloģiskajos ietvaros, saskāros ar Marģera Zariņa “Viltoto Faustu jeb Pārlabotu un Papildinātu Pavārgrāmatu” un tapu satriekta.

Jau pēc pirmajām nodaļām kļuva skaidrs, ka šī grāmata nevis stājas vairāk vai mazāk strīdīgās attiecībās ar realitāti, bet gan apšauba pati sevi.

Turklāt autors to turpina rakstīt lasītāja acu priekšā, it kā pats nemanītu tās aplamību... Nē. Gluži citādi: šī grāmata kaut kādā dīvainā, grūti saprotamā veidā šķiet autora (nu jau es būtu gudrāka un teiktu “stāstītāja”) dzīvību un saprātu glābjoša, pat ja ir skaidrs, ka šajā pašiznīcinošajā neprātā autoru ir ievedušas... grāmatas.

Raidījuma "Literatūre" papildainas. Kādas ir dažādu literāro žanru pasaules robežas?

Postmodernisms, iespējams, ir viena no retajām pieredzēm, kurā pirmā reize ir visspilgtākā, īstākā un atmiņā paliekošākā.

Vēl šāda pieredze ir: katrs mirklis dzīvē, kas tiek dzīvota, labi apzinoties tās neparedzamo, kārdinošo un destruktīvo dabu un ļaujot sev būt ievainojamam, it kā iepriekš nekad nebūtu sāpējis. Jauna cilvēka dzīvē.

Raidījuma "Literatūre" papildainas. Rakstnieks bez iedvesmas.

Laikā, kad tika filmēta epizode, man vēl bija trīsdesmit astoņi gadi. Tagad man ir, nu, teiksim, četrdesmit. (“39” ir aizdomīgs skaitlis, kurš eksistē tikai uz cenu zīmēm.)

Un es sev jautāju to, ko padsmit gados zināju bez domāšanas: kas tad īsti ir tas, kas padara Kristoferu Mārlovu jaunu, lai arī viņš sev līdzi nes gadsimtu, varbūt pat mūžības pieredzi? Un kas padara Trampedahu (kurš, kā man šobrīd tiktos domāt, varbūt patiesībā ir piecdesmitgadnieks) tik drausmīgi vecu, ka nekāda pašsuģestija, nekādas burvju zālītes un acu apmāns nelīdz atgūt jaunību, vismaz ne ilgtermiņā?

Viena no atbildēm varētu būt tā, ka Trampedahs ir neapšaubāms. Neatkarīgi no tā, vai viņš ir neprātīgi iemīlējies izsapņotā dāmā vai racionāli nospriedis, ka zinātne ir labi piemērojama cilvēku galēšanai un būtu grēks šīs iespējas neizmantot, viņš ir vienkārtains un viengabalains savos uzskatos. Pazemojums vai vainas apziņa viņu vienkārši neskar; savā egocentrismā viņš ir neievainojams.

Kamēr Kristofers, svārstīgs un pretrunīgs, atjautīgi izliek slazdus, kuros pats iekrīt, zina nākotni, kas atkārto pagātni, un tomēr dara visas tās pašas vecās muļķības vēlreiz, mīl-nemīl-mīl, ar dramatisku žestu nīdē ārā gan sevi, gan attiecības ar sievieti, kas viņam patīk un kurai patīk viņš. Jaunais Mārlovs ik uz soļa pierāda, ka ir melis un āksts, bet nākamajā solī pats sāk šaubīties – ja nu ir pievīlis sevi un patiesībā viss ir pa īstam? –

un procesā izjūt īstas sāpes, īstas bailes un īstu izmisumu, no kura pats sevi velk ārā ar jauniem, pārgalvīgiem tālākās dzīves plāniem vai mazāk plānotiem izklupieniem.

Raidījuma "Literatūre" papildainas. Ko nozīmē "gozāts" un "skostiņi"?

Un, domājams, tieši šī ievainojamība, šaubas un atsacīšanās no drošajiem pamatiem arī ir iemesls, kādēļ “Viltotais Fausts jeb Pārlabota un Papildināta Pavārgrāmata” arī tagad ir svaiga un aktuāla – tieši tāpat kā toreiz, kad es to lasīju pirmoreiz, kā toreiz, kad tā tikko bija uzrakstīta, kā toreiz, kad tās vēl nebija, bet tās priekšteči visā literatūras vēsturē vārdu pa vārdam lika kopā to, ko Marģerim Zariņam atlika tikai pārlabot un papildināt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti