Kā skaidroja izdevniecībā, mākslinieks un skulptors Dmitrijs Prigovs (1940–2007) ir viens no spilgtākajiem krievu dzejniekiem – Maskavas konceptuālisma skolas pārstāvjiem, disidents, kas padomju laikā publicējies vien ārzemju izdevumos. Par atklāti ironisku un dzēlīgu politisko dzeju ticis represēts, pēc publiskas uzstāšanās 1986. gadā piespiedu kārtā ievietots psihiatriskajā klīnikā, no kurienes izlaists tikai pēc ietekmīgu padomju un ārvalstu literātu iejaukšanās.
Krājuma atdzejotājs un sastādītājs Ilmārs Šlāpins atzīmēja: “Prigova dzejai raksturīgs ironisks konceptuālisms, stilizācija un naivisma elementu izmantojums, viņa tekstos kariķēts padomju oficiozās valodas stīvums un plakātiskums, uzsvērtā moralizācija. Viens no Prigova dzejas uzdevumiem bija dekonstruēt sastingušas domāšanas struktūras, izvēloties ne tikai padomju sabiedrības kolektīvos aizspriedumus, bet arī filozofiskus, reliģiskus un estētiskus motīvus, dodot lasītājam iespēju “turpināt” uzsākto darbu un ieguldīt lasīšanas procesā noteiktu intelektuālu piepūli.”
Izlasi papildina literatūrzinātnieka un dzejnieka Dmitrija Kuzmina priekšvārds. “Kad visa padomiskā izjaukšana un atdalīšanās no tā zaudē aktualitāti, izrādās, ka Prigova metode un instrumentārijs ar tādiem pašiem panākumiem ir izmantojams jebkuram diskursam. Jebkuru gatavo koordinātu sistēmu viņš apšauba, pakar gaisā – ne tāpēc, lai likvidētu, bet tāpēc, ka tikai tādā nosacītā, problemātiskā un nedrošā režīmā tā vēl var uzrādīt kaut jelkādas dzīvības pazīmes. Prigovs atbild uz to pašu jautājumu, kuru uzdeva Vsevolods Ņekrasovs: vai tur valodā vēl kāds ir dzīvs,” raksta Kuzmins.
Izdevums turpina “Neputna” melno dzejas sēriju, kura iepazīstina ar dažādu valstu modernistu un laikmetīgās dzejas autoru darbiem.
Izlases redaktors ir Aivars Eipurs, mākslinieks – Andris Breže.
