Kultūras rondo

LALIGABA nominanti: Inga Žolude "Vendenes lotospuķe"

Kultūras rondo

LALIGABA: labākā prozas darba autors Svens Kuzmins

LALIGABA: secinājumi un pārdomas pēc balvu pasniegšanas

Latvijas literatūras gada aina. Secinājumi un pārdomas pēc LALIGABA balvu pasniegšanas

1. maijā Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) ceremonijā noskaidroti laureāti piecās kategorijās. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" pēc svinīgā notikuma ar saviem favorītiem un pārdomām par balvu sadalījumu dalās ekspertu komisijas pārstāvis, dzejnieks un literatūrkritiķis Ivars Šteinbergs, literatūrfilozofe Ieva Kolmane un kultūras žurnāliste Anda Buševica.

Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais dzejas darbs ieguva Ineses Zanderes krājums "Mantojumi", kā labākais prozas darbs – Svena Kuzmina romāns "Dizažio", par labāko ārvalstu literatūras tulkojumu tika atzīts Arvja Vigula veiktais Arkādija Dragomoščenko dzejas izlases "Elēģijas" atdzejojums no krievu valodas, bet kā labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem tirumfēja Lotes Vilmas Vītiņas dzejprozas darbs "Ūdenstornis", spilgtākās debijas balva tika Annai Belkovskai par dzejas krājumu "Veranda". Šogad balva par mūža ieguldījumu pasniegta dzejniecei, prozaiķei un tulkotājai Dainai Avotiņai, bet specbalvas saņēma tulkotāja Margarita Karbonaro un izdevuma "Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām" veidotāji (izdevniecība "Neputns", sastādījis Artis Ostups).

Taujāts, kā strādāja LALIGABA žūrija un vai vērtēšana notikusi citādi kā iepriekšējos gados, Ivars Šteinbergs  stāsta, ka atšķirības darba kārtībā bija: "Pirmkārt, viens no žūrijas locekļiem – Raimonds Jaks – dzīvo Honkongā, līdz ar to pilnīgi viss darbs bija attālināti. Tātad ne tikai pandēmijas dēļ, bet arī tādēļ, ka mēs nevarējām fiziski sanākt kopā vienā valstī. Mēs tikāmies caur datora ekrāniem, un tas savukārt nozīmēja, ka arī visas grāmatas bija elektroniski pieejamas. Tas man ļoti atviegloja darbu, jo man patīk lasīt datorā [..]. Es uzskatu, ka attālinātais formāts var tikt saglabāts." Viņš arīdzan dara zināmu, ka garais balvas nominantu saraksts ir vienmēr, vien šogad, salīdzinājumā ar citām reizēm, tas publicēts: "Līdz šim, cik es saprotu, ir bijis tā, ka garais saraksts ir iekšējai lietošanai, lai aptuveni saprastu, no kuriem darbiem jāveido nominācijas. Bet šogad, lai izceltu vairāk darbu, lai pievērstu uzmanību darbiem, kurus tomēr vēlamies paslavēt, garais saraksts tika publicēts mājaslapā."

Uz Ievas Kolmanes jautājumu, vai žūrija šoreiz arī kādu darbu ieteikusi, Šteinbergs atbild apstiprinoši un atklāj, ka pats bīdījis dažas grāmatas, kuras izdevēji kaut kādu iemeslu dēļ nebija pieteikuši, piemēram, Krišjāņa Zeļģa konceptuālās dzejas krājumu "Pieaugušie". Turpina Kolmane: "Sistēma ir loģiska – piesaka izdevēji. Īstenībā tas ir reveranss izdevēju priekšā, jo

izdevēji paši novērtē savu darbu un paši saka, kas viņiem ir tas labākais, un to arī iesaka. Bet taisnība ir, ka dažreiz kāds izkrīt ārā vai ir aizmirsies, vai no paša izdevēja puses [ir] nenovērtēts.

Tad ir ļoti labi, ja par to kāds jau spriešanas stadijā atgādina."   

Komentējot LALIGABA rezultātus, Anda Buševica teic: "Es jau saprotu, ka balvu pasniegšana vienmēr ir mazliet loterija, bet ir vairākas lietas, kas man nav skaidras: kādā veidā garais saraksts pārvērtās par īso? Acīmredzot – balsojot. Bet, piemēram, Kristīnes Želves "Grosvaldi" blakus Ingas Žoludes "Vendenes lotospuķei" – es neredzu, kā žūrija var izšķirties, kuru no darbiem nominēt vai ne." Viņai žēl, ka Literatūras gada balvas sarakstā neiekļuva latgaliešu dzejniece Marija Dzeisla, arī Helēna Ora ar grāmatu "Panika" un Osvalds Zebris ar stāstu krājumu "Šaubas"

Kā vienu no savām Latvijas literatūras virsotnēm Kolmane izceļ Svena Kuzmina "Dizažio":  "Ļoti reti man tā gadās, ka kāds mans personiskais favorīts tiek arī plašākā mērogā augstu novērtēts. Es parasti palieku mazākumā balsojumos visās jomās. 

Man liekas, ka "Dizažio" ir ļoti spožs pieteikums, un es varētu diezgan ilgi stāstīt kāpēc. Tas izceļas uz fona.

Pateicoties "Dienas Grāmatu" sērijai, tas fons ir kļuvis stipri viendabīgs, un "Dienas Grāmatu" sērija ir pārāvusi līdzi vēl visus citus, kas grib biogrāfijas rakstīt. Kristīnes Želves "Grosvaldi" tur ir pērle, bet ir vesels lēvenis tādu biogrāfisku darbu, kuri ir, kā es pati sev kādreiz formulēju – kvalitatīva vai mazāk kvalitatīva literatūra sakrustota ar dzelteno presi. Ir tāda jaunā strāva, kas pēdējos gados aizsākusies un, es domāju, būs vēl." Viņai žēl, ka kategorijā "Debija" fināla nominantu sarakstā neiekļāva Elīnas Kokarevičas stāstu krājumu "Rēgi": "Tas ir spilgts un citāds kaut kas, salīdzinot ar to, ko mēs redzam." Skumji bijis arī par jau piesaukto Želves grāmatu "Grosvaldi", Jāņa Einfelda "Svētlaimīgo zemi" un jo īpaši par Riharda Bargā romānu "Nemodernās Slampes meitenes", kas LALIGABA sietam izkrita cauri. 

Arī Ivaram Šteinbergam, iespējams, esot kāda vilšanās, bet, lai nosauktu ko konkrētu, viņam būtu jāpārskata visi saraksti. Liela daļa no nominantiem, par kuriem dzejnieks un literatūrkritiķis balsoja, balvu saņēma. "No savas puses varu piebilst, ka es ļoti priecājos par nominantiem un laureātiem," viņš iesāk. "Turklāt ne tikai tādēļ, ka tie darbi man patīk, bet arī tādēļ, ka

par spīti atsevišķiem jautājumiem, kas rodas, manuprāt, žūrijai šogad izdevās grāmatas novērtēt diezgan līdzīgi tam, kāds ir kopējais konsensus visu lasītāju vidū. 

Vismaz man ir tāds iespaids." Par tendencēm Literatūras gada balvas autoru darbos viņš vairās runāt, jo izvelkot kaut kādus kopsaucējus, tiek nodarīts pāri lielai daļai darbu.

Kā spilgtu parādību pagājušā gada prozā ekspertu komisijas dalībnieks, dzejnieks un literatūrkritiķis uzslavē Annas Auziņas romānu "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata", kas, viņaprāt, tematiskās novitātes ziņā atšķiras un izceļas uz visu pārējo grāmatu fona. No dzejas kategorijas Šteinbergs izvēlas pasvītrot laureātes Ineses Zanderes krājumu "Mantojumi": "Manā uztverē šī ir grāmata, kas izdara to, ko cenšas izdarīt, piemēram, muzeji – proti, radīt sajūtu, ka tu esi daļa no kaut kā daudz lielāka, no plašāka vēstures naratīva, ka tev ir bagātas saknes un tamlīdzīgi –, taču viņa to izdara caur personīgo prizmu, un izdara ļoti aizkustinoši un spēcīgi." Viņš jo īpaši ir gandarīts par kategorijas "Tulkojumi" laureātu – Arvja Vigula atdzejoto Arkādija Dragomoščenko krājumu "Elēģijas":  "Tas ir sarežģīts teksts, bet Arvis ir ticis ar to galā, radot patiešām labskanīgu, skaidru, skaistu latviešu tekstu, kas bagātina mūsu dzejas ainu un iepazīstina mūsu lasītājus šajā gadījumā ne tikai ar krievvalodīgā autora avangarda savatni, bet būtībā ievieš tādas kā amerikāņu vēsmas (jo Dragomoščenko bija saistīts ar amerikāņiem, viņi viens otru tulkoja)."

Buševica par savu favorītu prozas kategorijā nosauc grāmatu "Vendenes lotospuķe": "Žoludes personībā ir lielisks literatūrzinātnieka darbs un lielisks rakstnieka darbs. Es neapskaužu to literatūrzinātnieku, kuram ir jāraksta grāmata [– monogrāfija par Jāni Poruku]. Es gribu redzēt, kā viņš izgrozīsies." Viņa priecājas, ka šogad ar specbalvu godināta tulkotāja tulkotāja Margarita Karbonaro, un tostarp atgādina, ka ceremonijā vairākkārt izskanēja izdevēju vārdi: "Teiksim, "Neputns" izdod lieliskas dzejas grāmatas; Valters Dakša, darbodamies viens pats, dara brīnišķīgas lietas; Elīnas Kokarevičas un Marijas Dzeislas grāmatas ir izdevusi "Valodu māja" (domubiedru kopa, kas būtībā nav izdevniecība). 

Es sagaidu, ka nākamgad varbūt arī izdevēji tiks novērtēti."

Vai priekšdienās atsevišķi vajadzētu izdalīt prozas tulkojumus un atdzejojumus? Šteinbergs uzskata, ka tā ir finansējuma lieta, – ja ir vairāk naudas, var arī izšķirt šīs kategorijas. Viņš domā, ka tas pats attiecināms arī uz bērnu literatūras un debijas kategoriju, proti, arī tur vienkopus vērtēti gan dzejas, gan prozas darbi. Lūk, viņa piemērs: "Atcerējos par vēl vienu darbu "žēl kategorijā", kas ir [Luīzes] Pastores "Laimes bērni" – fantastiska, piedzīvojumiem bagāta grāmata, kas ir pelnījusi slavu un atzinību. Taču šoreiz tā konkurēja ar [Lotes Vilmas] Vītiņas dzejas krājumu, kas būtībā ir citā kategorijā žanriski." 

Ieva Kolmane norāda, ka vēsturiski lemšana par to, kādas ir kategorijas, no reizes uz reizi notiek no jauna (it īpaši pēdējos gados, kad to piesaka kā projektu). Viņa turpina:

"Par tulkojumiem – ir bijis tā, ka ir atsevišķi, bet ir bijuši gadi, kad nav pieteikumu, kad ir tikai proza un atdzejā ir ļoti, ļoti maz. Tas ir atkarīgs no konkrētā gada devuma. Tāpat bija un pazuda lugas – dramaturģija.

Vienkārši beidzās tradīcija lugas izdot grāmatās. It kā pieprasījums kritās. Nav jau tā, ka nav nemaz, bet – vai tā ir atsevišķa kategorija? Un vēl ir tāda kategorija kā literatūrzinātne. Tā dažreiz ir bijusi, dažreiz nav bijusi." 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt