“Tie ir bijuši vairāk kā četri gadi. Šobrīd man tas nemaz nešķiet tik ilgs laiks. Varētu turpināt, tur būtu vēl ko pētīt, vēl ko rakstīt,” tā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” teic romāna par Jāni Poruku autore. Ideja, ka viņa kādreiz dzīvē varētu pievērsties Poruka pētniecībai, nākusi laikā, kad tapa Emīla Dārziņa “Melanholiskajam valsim” veltīts garstāsts “1904”. Izrādās, impulsu šim skaņdarbam komponists radis, viesojoties pie Poruka ģimenes.
Drīz vien pēc “1904” iznākšanas rakstnieci uzrunāja dalībai Latvijas Televīzijas raidījumā “Literatūre”, un viņa uzreiz atminējusies savu apņemšanos izzināt Poruka dzīvi. Šim solim sekoja nākamais, noslēdzošais – piedāvājums no romānu sērijas “Es esmu…” veidotājiem. “Man bija iedalīts, šķiet, Anšlavs Eglītis. Skatos, ka šajā sarakstā ir Māris Bērziņš, kuram iedalīts Jānis Poruks. Es uzrunāju projekta organizatorus, vai ir kāda iespēja tikt pie Jāņa Poruka. Viņi saka – nē, ja visi tagad sāks mainīties, sāksies haoss.
Biju ļoti daudz laika ieguldījusi, pētot Poruku, viņa darbus, arī avotus, un šīs vietas apceļojusi. Domāju, ka tik viegli nevar padoties. Zvanīju Mārim Bērziņam un jautāju, vai viņš ir ar mieru mainīties,
vai jau ir sācis pētīt. Viņš teica: “Nu labi, maināmies.” Bet tad tur [mainīšanās] bija vēl tālāk,” atklāj Žolude.
Taujāta, kā nonākusi pie nosaukuma “Vendenes lotospuķe”, rakstniece atbild: “Nosaukums radās diezgan agri – 2018. gadā. Es jau kādu laiku
biju pētījusi Poruku un pamanījusi, ka daudzos dzejoļos un prozas darbos viņš raksta par sievietēm, daiļavām kā lotospuķēm.
Protams, ka Poruka svarīgākā persona dzīvē ir viņa sieva Ernestīne [..]. Tā ir viņa svarīgākā lotospuķe no Vendenes. Viņš viņu satiek Cēsīs jeb Vendenē, kā tolaik teica.”
Paturpinot par mīlestības tēmu, Žolude piebilst, ka tā Porukam bijusi nozīmīga un viņš to izvērsis teju visos savos darbos: “Tas ir meklējums pēc cilvēciskās mīlestības, meklējums pēc augstākās sapratnes.”
Romānā Žolude neaptver visu latviešu literatūras dižgara mūžu.
Viņas uzstādījums bijis rakstīt par dzīves posmu no 1893.,1894. gada, kad Poruks dodas studēt uz Drēzdenes Karalisko konservatoriju:
“Viņš ar labdara stipendiju aizbrauc uz Drēzdeni studēt mūziku, bet, nonācis konservatorijā, pats saprot, ka uz citu studentu fona [..] diez vai kļūs par mūziķi. Tas viņam ir zināms trieciens, bet viņš glābjas no tā, lasot. Viņš sāka gūt ļoti lielu prieku no literatūras, filozofijas lekcijām. [..] Tur viņš tā apzināti ķeras pie rakstīšanas. Sākumā tas ir Vāgnera iespaidā, jo viņš bija liels Vāgnera fans. Viņš sāka rakstīt muzikālas drāmas (gan tekstu, gan mūziku), un tad dot profesoriem apskatīt šo darbus, uzmetumus, skices, un viņi saka, ka tas galīgi nekam neder, bet talants jums ir, turpiniet strādāt. Šie profesori viņam piešķir iespēju apmeklēt operu un koncertus ar brīvbiļetēm. [..] Pēc gada, kad viņš atbrauc atpakaļ uz Rīgu, pirmais, ko viņš sāk darīt – rakstīt recenzijas par koncertiem avīzēm Latvijā.
Vēlāk savās atmiņās viņš vienmēr ir uzsvēris, ka laiks Drēzdenē bijis laimīgākais viņa dzīvē.”
