Kritiķi rakstnieka daiļradei laika gaitā mēģinājuši piedēvēt gan maģiskā reālisma, gan fantāzijas žanru. Piemēram, par romānu “Rīga” Ilmārs Šlāpins reiz rakstīja, ka no Jāņa Einfelda noteikti var mācīties brīvu un nesamocītu valodas lietojumu, kurā pat tie teikumi vai notikumu apraksti, kas ir acīmredzami “samocīti”, ir samocīti pareizi un ar jēgu. Savukārt Guntis Berelis recenzijā par romānu “Veči” savulaik izteica pieņēmumu, ka Einfelds savā prozā nemitīgi balansē uz visu veidu robežām un apliecina apbrīnojami stūrgalvīgu noslieci uz mazliet mulsinošu, mazliet izaicinošu citādību.
Romāna redaktore, izdevniecības “Dienas Grāmata” vadītāja Dace Sparāne-Freimane pastāstīja:
“Postmodernisms tādā izpratnē, kā tajā strādā Einfelds, ir teritorija, kas ir ļoti neērta lasītājam.
Viņa nedomā par lasītāja ērtībām. Lasītājam ir jāpieņem šie spēles noteikumi. Jūs varat iedomāties, ka nokļūsiet pasaulē, kura ir jums pilnīgi nezināma, nupat kā radīta. Tur ir haoss. Jūs nevienu nepazīstat, jūs neko nezināt. Jums nav ne jausmas, kas jūs sagaida. Tāda ir šī literatūra.”
Savā jaunākajā darbā par viskonsekventāko postmodernistu latviešu literatūrā dēvētais Jānis Einfelds pievērsies teiksmainam stāstam par Latvijas vēsturi. Un arī romāns “Svētlaimīgo zeme”, kā atzina tā redaktore, apliecina, ka Jāņa Einfelda tēlojumu pasaulē pats autors ir gan mīta rašanās tiešs liecinieks, gan literatūras karsto punktu reportieris.
