"Šobrīd bērnu literatūra piedzīvo nozīmīgas pārmaiņas – tā lasāma kā pieaugušajiem, tā bērniem. Tā ir tendence, kas aktuāla visā pasaulē un jo spilgti izpaužas arī pie mums. Man tas ļoti patīk,” atzīmē žūrijas pārstāve Undīne Adamaite. "Nav vairs tabu tēmu, ko bērniem nestāstītu – tiek runāts par nāvi, slimībām, vientulību. Tas, protams, neizslēdz arī gaišo humoru, taču pamatuzstādījums ir tāds, ka bērns vairs netiek izolēts, viņam nerāda tikai gaišu, izdomātu, pozitīvisma pilnu pasauli. Šobrīd bilžu grāmatas, kas reiz bija domātas tikai maziem bērniņiem, piedāvā ko gluži citu – proti, aiz šķietami naivās formas, ko mums poētiskā veidā sniedz bilde, slēpjas dziļš, skaists, ietilpīgs un filozofisks saturs.”
Eksperte teic – par to, kuras grāmatas izvirzīt balvai, šaubu nav bijis; kaut arī izvēle bijusi liela, lēmums pieņemts vienbalsīgi.
Rūta Briede. "Kaiju karalienes noslēpums"
Tā ir bilžu grāmata, kurā māksliniece debitē arī kā teksta autore, papildinot līdz šim Latvijā ne pārāk plašo mākslinieku loku, kas savas grāmatas sacer paši. Stāsts iepriecinās visus, kas izprot labsirdīga humora nozīmi un vērtību bērnu literatūrā – šo humoru attiecinot ne tikai uz jautriem atgadījumiem un bērnu palaidnībām, bet arī uz pieaugušo ikdienas dzīvi, kurā mēdz samilzt neizprotamu problēmu jūra, bet atrisinājums var izrādīties pavisam vienkāršs. Šī bilžu grāmata pieder tā saucamajai "crossover" literatūrai, kas uzrunā dažāda vecuma lasītājus.
"Rūta Briede ir ļoti iezīmīga personība bērnu grāmatniecībā – viņa gājusi avangarda virzienā, Latvijas Mākslas akadēmijā audzina jaunos ilustratorus un ļoti cītīgi strādājusi pie bērnu literatūras uztveres maiņas,” teic Undīne Adamaite. "Šoreiz viņa debitē arī kā grāmatas autore.
Tā ir vēl viena tendence literatūrā – ka autori paši gan raksta, gan ilustrē.
"Kaiju karalienes noslēpums” ir smeldzīgs, gaišs stāsts par pamatilgām – kāpēc nereti esam tik nīgri kā ķērcošu kaiju norijuši, kas savukārt ir metafora no Andras Manfeldes grāmatas. Kaimiņu kašķi, iespējams, izceļas tieši tāpēc, ka cilvēks jūtas vientuļš, un bērnu grāmatiņā to iespējams pastāstīt skaisti un eleganti. To Rūta paveikusi sev raksturīgā veidā.”
Andra Manfelde. "Kurš no mums lidos?"
Šajā grāmatā autore dodas uz Karostas nomali, kur pie jūras dzīvo trīs bērni – Fēliksa, Dodō un Ķī. Kādā pavasara rītā uzrodas tik bieza migla, ka pat pirkstu gali nav ieraugāmi. Kad biezā dūmaka izklīst, viņu skaistākās ēkas – Katedrāles – vairs nav. Bērni dodas to meklēt un atrod trīs brīnumstikliņus. Caur tiem var redzēt ļoti dīvainas lietas.
"Abi Andras Manfeldes darbi, kas nominēti LALIGABAi, veido savdabīgu diptihu – lielā Karosta un mazā Karosta,” norāda Adamaite. "Andras grāmatiņa ir tipisks piemērs, kuru var lasīt kopā ar bērnu vai katrs atsevišķi, un tad kopā pārrunāt. Jo sinhroni ir abi stāsti. Bērns paņems ceļojumu pa dažādām telpām, sastopot arī dusmas un nīgrumu, bet pieaugušais ieraudzīs dzīves psiholoģiskās sajūtas. Resnā kūku tante noteikti uzrunās daudzas latviešu sievietes. Un, protams, sava loma arī Andras skaistajām ilustrācijām."
Tikām pati Andra Manfelde atklāj, ka iecere par grāmatu radusies, ierodoties Liepājā: "Ideja radās, tikko ierados Karostā un ieraudzīju Betona cilvēka pēdu nospiedumus...
Meitai ik vakaru stāstīju pasaciņu par to, kā Betona cilvēks iet, bet neviens viņu nav redzējis. Kādu dienu ieraudzīju, ka baznīca pazudusi – tā vienkārši bija ietinusies miglā, bet meita paprasīja – kur baznīca, vai nobruka?
Tie Karostas punkti – cietuma muzejs, tilts un citi – paši pasaka priekšā, kam tajā stāstā būtu jābūt. Ja "Virsnieku sievas" ir smagas, skaudras, sāpīgas, gribējās atelpu – kā gaišu joku.”
Vaicāta, vai grūti rakstīt no dažādām vecuma pozīcijām, autore attrauc, ka nepavisam neesot grūti: "Savulaik pati pirmā lieta, ko uzrakstīju, bija komikss – uzzīmēju dzeltenu ziloni un sniegavīru. Tad sekoja pasakas, tad – dzejoļi. Un pasaku rakstīšana tagad bija drusku piemirsusies. Esmu atgriezusies pie savas bērnības – esmu iekšā stāstā, kopā ar visiem varoņiem, tas mani aizrauj, un zīmējot atpūšos."
Manfelde pasmaida, ka visas nominētās grāmatas tā vai citādi ir līdzīgas, lielākoties visi autori vienlaikus ir arī mākslinieki. Arī stāsti krustojas.
"Savai grāmatai jau biju uzrakstījusi pusi, kad iznāca Rūtas grāmata – domāju, aijaijai, laikam vienādi domājam. Un nu visi esam satikušies.”
Pauls Bankovskis. "Kur pazuda saimnieks?"
Šī ir grāmata lieliem, gandrīz jau pieaugušiem bērniem. Stāstos uz dažādiem nozīmīgiem, traģiskiem Latvijas vēstures notikumiem var paraudzīties nevis ar cilvēku, bet gan mājās, kūtīs un pagalmos mītošo dzīvnieku un putnu, pat kukaiņu acīm. Katram no stāstiem rakstnieks dod līdzi atslēgu – īsu skaidrojumu, kas palīdzēs labāk saprast attēloto laika posmu Latvijas vēsturē no 20. gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām.
"Arī Pauls pats raksta un pats veido akvareļus," uzsver Adamaite. "Tā ir ļoti oriģināla grāmata – tik ļoti neparastais skatpunkts liek paskatīties savādāk gan uz vēsturi un cilvēkiem, gan dzīvniekiem.
Tas viss ir tik oriģināli, ka jādomā – kāpēc jau sen šāda grāmata nav tikusi uzrakstīta, zinot mūsu cilvēku tuvās attiecības ar saviem mājdzīvniekiem?!
Bet tas, protams, ir stāsts par vēsturi, ne par dzīvniekiem.”
Arī Liegas Piešiņas uzrunātā lasītāja Gundega atzīmē šīs grāmatas unikalitāti: "Nezinu nevienu citu, kas būtu tai līdzīga, kur notikumi tiktu aplūkoti no dzīvnieku skatpunkta, jo cilvēks stāsta daudz citādāk. Dzīvnieki stāsta, kā viņi jūtas, mazāk saprotot to, kas notiek.” Visvairāk Gundegu uzrunājis stāsts par Aspazijas un Raiņa kaķi, kurš palicis Latvijā, kamēr abi dzejnieki devušies trimdā. "It kā zināju visus grāmatā minētos faktus, jo man patīk vēsture, taču vienmēr tos biju lasījusi no cilvēka viedokļa. Runājot par paša Paula ilustrācijām – nu, tur ir talants… Ja stāstiem pieliktu vienkārši citas gleznas, būtu pavisam cits stāsts.”
Zane Zusta. "Ucipuci domā ārpus kastes"
Šī grāmata ar mākslinieces Evijas Timmas-Novikas ilustrācijām paredzēta pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Tā stāsta par rotaļu pūcīti Ucipuci un ir grāmatas "Ucipuci meklē mājas" sērijas turpinājums. Šoreiz pūcītes piedzīvotie notikumi norisinās mājās, jo Ucipuci ir laimīgi atgriezusies pie sava drauga – puisēna Kriša. Ucipuci no rīta paliek viena mājās un netīšām iekrīt milzīgā kartona kastē, ko tur pēc spēlēšanās atstājis Kriša brālis. Uz grāmatas vāka piestiprināta Ucipuci ar kustināmiem spārniņiem, padarot to bērna acīs ne tikai par lielisku grāmatu, bet arī mīļu rotaļlietu.
"Klasiska bilžu grāmata, kas adresēta ļoti konkrētai auditorijai, kaut arī kādam pieaugušajam, iespējams, patiktu parotaļāties ar brīnišķīgo pūcīti,” uzskata Undīne Adamaite.
"Jā, tā ir drusku moralizējoša, bet labā nozīmē – autori iecerējuši bērnam pavēstīt konkrētu ideju: kā būt drosmīgam un domāt neparasti. Ja nevari mainīt apstākļus, maini domāšanu. Jā, pamācīšana, taču iedrošinājuma, pamudinājuma formā. Ar to šī grāmata ir neparasta.”
