Kārlis Vērdiņš 2007. gadā pēkšņi ielēca bērnu literatūrā ar diezgan lecīgo dzejoļu krājumu “Burtiņu zupa”, saceļot strīdus tīklos un iegūstot Literatūras gada balvu. Vērdiņš prot uzrunāt arī dzejai grūti pievēršamā vecumā esošus lasītājus, it īpaši zēnus, taču grāmatu “Tētis” vērts lasīt arī pieaugušajiem, jo tā piedāvā dzejā ietvertu kritisku un ironisku sociālo lomu spēli, kas rosina bērnus un vecākus domāt par attiecībām ģimenē.
Šajā krājumā, kā jau liecina tā virsraksts, īpaši svarīgs tēls ir tētis, kuru daudzos dzejoļos ķer tradicionāli izsmējīgas bultas - kroga varonis ar “alus zobiem”, tukšu solījumu bārstītājs, agresīvs autobraucējs… Tikpat tradicionāli pretsvars viņam varētu būt mīļā un pareizā māmiņa. Taču Vērdiņš spēlē pēc citiem noteikumiem - visi šie stereotipi, groteski pārspīlēti, pārvēršas smieklos, tādējādi tiek pārvarēti un pat aizstāti ar aizkustinošu siltumu un savstarpēju uzticēšanos. Ar smaidu autors izspēlē “mainīto lomu” spēli - mīļais tētis mājās audzina dēlu, bet māmiņa ir tā, kas iet pelnīt naudu.
Daļa krājuma dzejoļu tapuši, dzejniekam atsaucoties uz sociālu pieprasījumu pēc viņa prasmes uzrunāt bērnus tā, lai viņi būtu ar mieru to sadzirdēt - tādi ir cikli “Tētis - šoferis” un traumām veltītie “Bīstamie prieki”. Vērdiņš asprātīgi un poētiski atspoguļo „laikmeta sāpi” – attiecības starp dzīves apmulsušajiem vecākiem un viņu bērniem, kas ar savu klātbūtni mierina pieaugušos un dod viņiem iespēju būt labākiem: “kad lielie saspiežas virtuvē/ lai mazgātu netīro veļu/ no kotletēm naglām un čiekuriem/ es Saules pilsētu ceļu”. Rūgtā un jautrā ikdienas dzīves poēzija, ko Vērdiņam izdodas noķert savos pantos, māca bērnam mīlēt kritiski un kritizēt, nepārtraucot mīlēt.
Grāmatas ilustrācijas, ko veidojis mākslinieks Reinis Pētersons, pārsteidz ar neparastu un asprātīgu krāsaino zīmuļu izmantojumu - nevis zīmēšanai, bet krāsainu skaidu un zīmuļgalu kompozīcijām.