Grāmatas autors Andžils Remess, tiekoties ar lasītājiem smej, ka „skaidrā prātā nesajutīsi, kas ir Vāgūzis". Šņabis un ķilavu maizītes, protams, uz galda arī grāmatas atvēršanas dienā, kur vienkopus pulcējušies Vāgūzī piedzīvoto sajūtu laika biedri.
„Man liekas, par Liepāju ir daudz ir dažādas omulības, pekstiņi, cunduri, fokusi – vienalga, kā to sauktu – tur var rakstīt un rakstīt. Vienkārši jāatsauc atmiņā un jāliek uz papīra. Manuprāt, šis nav pēdējais," saka autors.
2004. gadā klajā nāca pirmā grāmata „Vāgūzis", atceras Ēriks Hānbergs. Vāgūzis atradās ģeogrāfiski izdevīgā vietā, netālu no teātra un laikraksta redakcijas, turpat bija arī krodziņš „Jānītis" saka, „Vāgūža" saimnieks Uldis Briedis. Radošo personību miera osta Nr.1 ir apskatāma vairs tikai fotogrāfijās, jo ēkas reālajā dzīvē vairs nav. Uldis Briedis atceras, kā radās nosaukums Vāgūzis, un stāstam tiešām ir cieša saistība ar seniem pasta ratiem.
Vāgūžnieki, kaut arī pagājuši jau gadu desmiti, turpina asprātīgi jokot un viens otru nerrot.
Andžils Remess „Reiz Liepājā..." raksta par lietām un notikumiem, kas mūsdienās daudziem liks pasmīnēt vai izplest izbrīnā acis, vai tiešām tā varēja būt, ka padomju laiku drošībnieki masveida Kolorado vaboļu parādīšanos pludmalē uztvēra kā imperiālistu diversiju – pludmali nobēra ar zāģu skaidām, no lidmašīnas tās aplēja ar degvielu un aizdedzināja. Tolaik avīzē nedrīkstēja arī pieminēt zemūdenes, kas bāzējās Liepājā. Autors raksta: "Vasarās sauļojoties pludmalē, cilvēki vai katru dienu redzēja kādu [zemūdeni] izpeldam no Karostas kanāla jūrā. Bet tādu te nevarēja būt tāpēc, ka nevarēja būt, un viss..."
