Knuts Skujenieks ir viens no retajiem cilvēkiem, kas arī aizejot, atstāj vārdos grūti izsakāmu gaišumu – tā par viņu saka dzejnieks un atdzejotājs Māris Salējs, kura dzīvē Knuts Skujenieks bijis ļoti svarīgs cilvēks. Viņi tikušies vēl 3. jūlijā. Dzejnieks tad teicis, ka cer vēl sagaidīt Knuta dienu, tomēr varējis just, ka apzinājies, ka var aiziet arī ātrāk, bet uztvēris to bez jebkādas traģikas, kā tas viņam allaž bija raksturīgs.
Dzejas un atdzejas lielmeistars, ar dziļu erudīciju un viedumu apveltīts, bet vienlaicīgi ļoti silts un sirsnīgs cilvēks, kurā nebija ne kripatas augstprātības un sevis izcelšanas vajadzības. Tieši šis cilvēciskais siltums ir pirmais, ar ko savu stāstu par Knutu Skujenieku sāk Māris Salējs: "Knuts savā satiksmē ar cilvēkiem bija ļoti personisks, bez pozas, bez liela dzejnieka stiķiem un niķiem, ļoti cilvēcīgs. Kopā ar sievu Intu viņš bija arī ļoti viesmīlīgs, un vienmēr, kad bija iespējams, viņš aicināja pie sevis Salaspilī paciemoties, parunāt. Inta vienmēr bija sagatavojusi ļoti garšīgas pusdienas. Jā, pirmajā brīdī nāk prātā tieši šie cilvēciskie sīkumi, šī cilvēciskā sarunāšanās. Viņa humors, viņa spēja vienlaikus būt ļoti dziļam un vienlaikus ļoti gaišam, ironiskam, pašironiskam, paskatīties uz pasauli no humora puses.
To savu grūtumu pacelt tā, ka tas kļūst savā ziņā gaišs un viegls. Arī visas pasaules grūtums."
Knuts Skujenieks apzinājās savu vērtību, viņam bija ļoti izteikta pašcieņa, bet viņš neizcēla sevi pasaules ainā un ar cieņu izturējās pret ikvienu cilvēku. Taču prata pateikt arī skarbāku vārdu, ja viņam kāda cilvēka rīcībā bija kas nepieņemams vai arī kas aizrādāms tīri profesionālās lietās.
"Man šķiet, ka tas bija vērtīgākais, ka viņš spēja pateikt arī nepatīkamas lietas tieši, bet bez ļaunuma, bez aizvainošanas. Precīzi, kā ar adatu. Bet tieši ar šo ķirurga augstāko mērķi – dziedēt.
Padarīt cilvēku labāku. Ja viņš to saprot," uzsver Salējs.
Gan profesionāli, gan personiski ļoti dziļa saikne ar Knutu Skujenieku bija arī dzejniecei un atdzejotājai Ingmārai Balodei. Jaunākajiem kolēģiem viņš bija domāšanas telpas paplašinātājs, vienmēr atvērts, mīļi ieinteresēts par viņu veikumu un viņus iedrošinošs, un šīs kvalitātes nebūt nav pašsaprotamas.
Ingmāra Balode atminas: "Tad, kad es ar to iegūto drosmi ķēros pie poļu tekstiem, tad Knutam bija tā ļoti siltā un atvērtā attieksme, par kuru reizēm brīnās citvalstu kolēģi, kur šī iekšējā konkurence ir milzīga un kur, kā saka, Olimpa dievi nelaiž klāt ar saviem tekstiem muļķoties nevienu; bet Knuta atvērtība pret mūsu iecerēm un domām bija klātesoša līdz galam. Es vienmēr varēju ar viņu parunāt, uzdot jautājumus par saviem veikumiem, vienkārši apspriesties. Un Knuts, kad viņš pats teica, ka viņš dzeju vairs neraksta un nerakstīs, tad interese par to, kas notiek jaunākajā latviešu dzejā, kas notiek citu kultūru tekstos, viņam bija visu laiku katrā sarunā klātesoša. Man šķiet, ka šī īpašība, reizēm kaut kas pretējs izslavētajam dzejnieku intravertumam, patiesībā ir viena no tām dzirkstelēm, kas ir tik ārkārtīgi ļāvusi bagātināt latviešu valodu, Latvijas kultūru, jo
Knuta atvērtība bija tāda virs vidējā cilvēka atvērtības. Ļoti, ļoti plaša sirds un ļoti, ļoti dzirdīgas ausis pret visu būtisko."
Atvadīšanās no Knuta Skujenieka notiek šodien, 30. jūlijā, Rīgas krematorijas Lielajā zālē pulksten 10.00.
