11 gadus vecās Benitas vecāki, kaut gan tika brīdināti, neticēja, ka tiks izsūtīti. Benitas mamma bija skolotāja, tēvs strādāja saimniecībā. Jau izsūtījuma vietā mazā Benita savas atmiņas sāka zīmēt. Pirmais zīmējums bija tieši 25. marta rīts.
"Viņi tajā brīdī dzīvo Annenieku skolā, jo mamma ir skolotāja.
Benita it kā no malas, ar fotogrāfisku bezkaislību, kaut gan pati ir iekšā visā šajā procesā, viņa fiksē kas notiek. Mašīna ir ieradusies pēc ģimenes, vīrs ar šauteni liek visiem sagatavoties un doties projām 20 minūšu laikā,"
pastāstīja Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja Taiga Kokneviča.
Vairāk nekā 40 zīmējumos, kas kā apsveikuma kartītes līdz pat 1956. gadam tika sūtīti tantēm Latvijā, redzams viss izsūtījuma ceļš līdz Omskai. Cilvēki vagonos, sliežu ceļš, Krievijas stepes. Arī ikdienas dzīve izsūtījumā izzīmēta ar apbrīnojumu precizitāti.
"Benita tik tiešām saviem zīmējumiem ļoti smalki un detalizēti fiksējusi dažādus darba procesus: kā mamma govi slauc, kā bērni lasa stepē izkaltušus govju mēslus, kurus pēc tam izmantos kurināšanai," norādīja Kokneviča.
Intervijā Okupācijas muzejam pati Benita Eglīte arī dalījās savā atmiņās: "Te, kad iebraucām Odeskā, vietējie skrēja, sievas pēc tam stāsta – ''tādi paši cilvēki, netīri melni, bet mums stāstīja, ka fašisti, ar ragiem, nagiem, bet kad nomazgājās, tad tādi paši cilvēki, kā mēs visi''."
Grāmatā "Ar bērna acīm" zīmējumus papildina Benitas Eglītes atmiņas, kā arī dzejnieces un publicistes Anda Līces izsūtījuma stāsts un pārdomas.
"Grāmatas autores ir divas brīnišķīgas sievietes – gaišas, gudras, stipras, kuras vieno 1949. gada 25. marta rīts. Padomju okupācijas režīms sodīja mazo Andu. Viņai bija septiņi gadi. Un mazo Benitu, viņai bija 11 gadi.
Un mūsu grāmata stāsta meiteņu pārdzīvoto, bet tā grāmata ir arī ļoti gaiša, par spēku, par latviešu sīkstumu, izturību,"
pastāstīja Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība.
Līdz ar mazās Benitas zīmētajām atmiņām Okupācijas muzejā glabājas arī neliela, no abām pusēm izkrāsota papīra eglīte. Krievijas stepēs, kur egļu nebija, šī mazā liecība bērniem ļāva sapņot par Ziemassvētkiem Latvijā. Visvairāk izsūtīto Latvijā atgriezās 1956. gadā, taču viņu mājās dzīvoja citi cilvēki, un daudziem dzīve bija jāsāk no nulles.
