Grāmatu stāsti

Dzejas dienu laureāte Gunta Šnipke un "Domuzīme" kā vārdos izteikts laiks

Grāmatu stāsti

Ingunas Baueres "Palieku tev uzticams. Juris Neikens" un Džeinas Korijas "Vīrs, kura nav"

Saruna ar Dzejas dienu laureāti Guntu Šnipki

Dzejas dienu laureāte Gunta Šnipke: Skolā mans mīļākais priekšmets bija fizika

Gunta Šnipke ir liepājniece un arhitekte, kas raksta dzeju ar pārtraukumiem. Tie reizēm ilgst daudzus gadus, un šobrīd ir atkal rakstīšanas laiks. Septembrī viņa ne tikai saņēmusi Ventspils starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas balvu – sudraba tintnīcu, bet arī Dzejas dienu balvu, kas Šnipkei piešķirta par krājumu "Ceļi".

"Ceļi" ir Guntas Šnipkes trešais dzejoļu krājums, kas abiem agrāk izdotajiem dzejoļu krājumiem ("... bērns ienāca...", 1995 un  “…un jūra”, 2008) piepulcējās šogad maijā. Tas izceļas ar poētisku precizitāti, negaidīti asi un dzidri iezīmētu personīgās un mums visiem redzamās laiktelpas izjūtu. Abi pirmie Šnipkes krājumi iznākuši Liepājā, tāpēc palikuši plašākai publikai nezināmi.

"Trīs gadus pacietīgi gaidīju, līdz laimējās atrast izdevēju, kurš grāmatu izdotu Rīgā – likās, ka ir to vērts. Laikam ir arī," saka dzejniece, kuras pamatnodarbošanās ir arhitektūra.

Šnipke dzimusi Liepājā un pēc arhitektūras studiju beigšanas dažus gadus nostrādājusi Rīgā. 1981. gadā atgriezusies dzimtajā pilsētā un tai veltījusi visus savus talantus un ikdienas darbu. Viņa bijusi pilsētas galvenā māksliniece un joprojām ir Vecliepājas rajona arhitekte. Tāpat Šnipke veidojusi Pasaules arhitektūras dienas pasākumus Liepājā, ir daudzu arhitektūrai veltītu rakstu autore un žurnāla "Latvijas Architektūra" redkolēģijas locekle.

Jau kopš 70. gadiem Gunta Šnipke jo aktīvi iesaistās arī literatūrā un pašlaik darbojas žurnālā "Domuzīme", interneta žurnālos "Punctum" un "Satori". Kopš 2008. gada viņa ir Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) biedre un cieši piederīga LRS Liepājas nodaļai.

Dzejas dienu laureāte vēl aizvien ikdienā ir saistīta ar arhitektūru, kaut, kā pati atzīst, šajā jomā vairs neesot tik radoša. Taču pirms tam divdesmit gadus strādājusi ļoti radoši: "Liepājā ir vairāki nami, ko esmu projektējusi," ar gandarījumu saka dzejniece.

Gunta Šnipke un Arno Jundze

Vai savā pārliecībā viņa ir tikpat lakoniska cik krājumu nosaukumos? "Grūti pateikt. Ir visādi. Tas krājums, kas pašlaik manī rūgst, iespējams, varētu nebūt ar lakonisku nosaukumu...”

Un kas kopīgs namiem ar dzeju? "Es pati esmu kopīga,” jautri attrauc Šnipke.

"Dzeja bija vispirms, un savulaik līdzcilvēki mani burtiski pa etapu dzina vienos vārtos, teikdami, ka man jāstudē literatūra. Kaut vienmēr interesantas bijušas abas nozares – laikam valda līdzsvars starp abām smadzeņu puslodēm. Skolā mans mīļākais priekšmets bija fizika, līdz ar to arhitektūra man bija tieši tas, kas vajadzīgs – lietišķās mākslas veids, kas prasa līdzsvaru starp tehnisko domāšanu un māksliniecisko fantāziju. Biju laimīga, ka to izvēlējos – kad sāku strādāt, sapratu, ka tas tiešām ir mans!”

Savus dzejoļus Gunta Šnipke pieraksta tikai un vienīgi datorā. "Acīmredzot ikdienas darbs licis ar to saaugt.

Sākumā gan rakstīju rūtiņu burtnīcās, jo līnijas man nepatīk.

Taču neesmu saglabājusi to visu… Nezinu, tas būtu tāpat, kā vecas kurpes vilkt.”

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti