Rubriku noslēdzam ar komponista Artura Maskata izraudzīto Aspazijas dzejoli „Pārciests skaistums”, kas viņu tieši šajās dienās spontāni savaldzinājis un ko viņš iecerējis ietērpt arī mūzikas skaņās.
„Jau diezgan daudzus gadus komponēju, esmu strādājis ar diezgan daudzu dzejnieku dzejoļiem, bet ar Aspaziju – šogad. Acīmredzot, pienācis brīdis, kad gribas arvien vairāk laika pavadīt Aspazijas sabiedrībā un viņas dzejas pasaulē. Es izvēlējos dzejoli „Pārciests skaistums”, manuprāt, tāds Aspazijas ārkārtīgi panteiskais romantisms, saviļņojošs skatījums uz savu dzīvi, likteni un visu to, kas viņu ir saistījis pie dzīves. Tajā pašā laikā, ja mēs vēl iedomājamies, ka šis dzejolis ir rakstīts kara gados – 1942.gadā, kad Aspazijai un nevienam nebija viegli, bet Aspazijas dzejolī ir jūtama milzīga iekšēja ticība un liels gaišums un tas ir tas, kas mani saista visvairāk – šī spēja nezaudēt cerības un arī ticību nekādos apstākļos,” savu dzejoļa izvēli motivē Arturs Maskats.
Pārciests skaistums
Lefkojas izsmaržo
Visu izjusto. –
Ceriņi izvij to,
Visu sapņoto. –
Rozes izdedz to,
Visu kvēlošo. –
Līlijas izpauž to,
Visu noslēpto. –
Lapas izpalo
Visu neglausto. –
Rasa izraud to,
Visu raudāto. –
Zari noglauž to,
Garām ejošo. –
Ēnas vada to,
Visu gaistošo. –
Saulgriezes galvu griež
Prom no pagātnes,
Silti vēji pūš
Šurp no nākotnes.
