Henrieta Verhoustinska: Priecājos uz sarunu aicināt šī mēneša jubilāru Ēriku Hānbergu. Vai jūs pats savu dzimšanas dienu, Ērik, uzskatāt par tādu nozīmīgu atskaites faktu?
Ēriks Hānbergs: Vienmēr esmu vairījies no šo nozīmīgo datumu svinēšanas, lai tikai savtīgi gūtu prieku un gandarījumu. Man vienmēr ir gribējies iepriecināt kolēģus. Savā laikā esmu gadu gadiem bijis sadarbīgs ar Rīgas Latviešu biedrību. Vienu gadu nosvinēju savu jubileju – viss Biedrības nams bija mans, un mans vēlējums ciemiņiem bija: atnes tikai vienu puķīti un vienu svecīti. Baltajā zālē biju iekārtojis zārdu, uz kura katrs, kad nāca, ar puķīti pielika vizītkarti, un tad es ilgi, tikpat kā herbārijā, glabāju puķītes un gadiem ilgi iededzu svecīti. Taču šogad neesmu izdomājis, kā es 29. maijā konkrēti svinēšu. Norunājām ar Velgu, manu sievu, kurai ir septiņdesmit pieci šogad un man deviņdesmit, ka 26. un 29. maijā būsim absolūti brīvi no svinēšanas. Es izsludināju, ka no 1. janvāra līdz 31. decembrim, visu laiku, katru dienu es svinu. Un šī saruna arī ir uzrunājums man un svinēšana kopā ar jums, tā kā paldies! Līdz ar to man slodze ir sadalīta, un uzmanības veltījumi man ir visa gada garumā. Tad nav, ka visi atnes vienā dienā puķes un tu, cilvēks, nezini, ko ar tām darīt, jo puķes vīst un nedēļas, divu laikā aiziet bojā. Es pat vienu gadu, tas bija labi sen Liepājā, norunāju ar puķu kiosku un sastādīju grafiku, ka visi tie, kas mani grib sveikt, lai iet katrs nopirkt puķīti un tajā dienā man pasniedz, un es divus mēnešus saņēmu katru dienu puķīti.
Ērik, mēs ilgi domājam, ar ko jūs saistāties mūsu komandai visvairāk, un sapratām, ka tie, protams, ir jūsu asprātīgie stāsti un raksti gan par dažādām būšanām, gan nebūšanām, tās asprātības un omulības, kas nāk no jums. Kā tas ir jums, Ērik, jums patīk pasmieties pašam par sevi?
Jā. Tāpēc vienmēr esmu juties komfortabli, ka es ironizēju par citiem, esmu izjokojis citus un mani ir izjokojuši. Tāpēc vienmēr šos jokojumus uztveru ar smaidu un prieku. Atceros, savā laikā gadu gadiem bijām draudzīgi ar Imantu Skrastiņu.
Vienu dienu es piezvanu un saku: vai Emīliju tu jau apsveici? Un viņš, nabaga cilvēks, gudro, kas ir Emīlija, ko viņš ir nokavējis, kāpēc?
Tikai vēlāk viņš saprata, ka tas ir mans izjokojums. Viņš mani arī ir līdzīgi izjokojis.
Vai jūs sekojat līdzi, kā šis humoresku, feļetonu un mūsdienās arī stand-up žanrs attīstās? Vai ir kāds šodienas humorists jūsu favorīts?
Es daudz kam cenšos līdzi pulsēt kā skatītājs un klausītājs. Mēs savā laikā sadarbojāmies ar Edgaru Liepiņu, kurš manus monologus runāja publikā un Juris Kulakovs ar ansambli pavadīja. Tādi dziedošie humoristiskie koncerti mums bija kopīgi, ar kuriem mēs trīs gadus braucām pa Latviju. Tagad iedomājos, no preses vienīgais, kam arī varētu kaut ko muzikāli piekomponēt klāt, ir Egila Līcīša feļetoni, jo tur ir brīžam tik humoristiski par dažādām mūsdienu parādībām, par mūsu dažāda ranga personībām, ieskaitot prezidentus! Tur būtu sava veida muzikāli priekšnesumi, ja aktieri kopā ar Egilu Līcīti veidotu kaut ko pilnīgi nebijušu.
Šobrīd arī ir saasināta uzmanība uz nākamajām prezidenta vēlēšanām, vai jūsu feļetonista spalva nedeg, pirksti neniez uzrakstīt kaut ko par šo procesu?
Kādreiz, īpaši, kad ar Andri Jakubānu astoņus gadus vadījām laikrakstu "Neatkarīgā Cīņa", kas vēlāk pārtapa ar nosaukumu "Neatkarīgā Rīta Avīze", biju dziļi politikā un reizumis arī komentēju. Kad prezidents Valdis Zatlers ieaicināja mani [Ordeņu] kapitulā līdzi lemt par apbalvošanu, kuriem piešķirt ordeņus, nākamie prezidenti arī ieaicināja mani kapitulā. Desmit gadus esmu bijis kapitulā, un, lai es būtu pilnīgi objektīvs un neatkarīgs no partijām, tāpat kā paši prezidenti, es ne ar vienu partiju nebiju kopā. Savā laikā biju draugs "Zemnieku savienībai", arī no tās es attālinājos, lai būtu patiesi objektīvs brīdī, kad jāpiešķir visaugstākie apbalvojumi. Tāpēc, ja arī man tagad niezētu rakstāmais kaut ko uzrakstīt, es no tā atturos. Mana tēma ir lauki un sadzīviskais, kas notiek apkārt, izņemot politiku. To es lasu, sekoju līdzi. Mēs ar Velgu pārspriežam mājās, diskutējam, bet publiskā telpā par politiku es vairs nerunāju.
Vai jūs savu asprātību žanru turpināt kopt arī jūsu iedibinātajā Omulību klubiņā Rīgas Latviešu biedrības namā?
Diemžēl kovids pārtrauca mūsu darbību septiņpadsmitajā gadā, tas ir, septiņpadsmit gadu garumā mēs Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņu vadījām kopā ar Jāni Ķuzuli, kurš amatu savienošanas kārtībā ir Māras Zālītes vīrs. Dažas dienas pirms kovid [pandēmijas] izsludināšanas mums bija Omulību klubiņa sesija, kurā mēs vērām vaļā Lijas Brīdakas grāmatu, un pēc trim dienām paziņo [pandēmiju]. Izrādās, daļa no mums jau bijām saslimuši ar kovidu pirms pasludināšanas, un pēc mūsu Omulību klubiņa sesijas izgāja no ierindas visi Rīgas Latviešu biedrības darbinieki, visi saslima ar kovidu. Kopš tā laika mēs Omulību klubiņu neesam atjaunojuši.
Bet vajadzētu?
Nu, jā, bet uzskatām, ka mēs ar Jāni Ķuzuli būtu pelnījuši, ka citi tagad atjauno un uzaicinātu mūs kā Omulību klubiņa goda vadoņus.
Tas būtu brīnišķīgi! Nezinu, Ērik, vai jūs to atceraties, bet tad, kad vadījāt ar Jakubāna kungu "Neatkarīgo Rīta Avīzi", mēs, divas jaunās Silvijas Radzobes studentes – es un Līga Ulberte, strādājām kā teātra apskatnieces. Mēs kā Rokpelnis ar Vanagu divatā rakstījām recenzijas pie jums.
Jā, atceros, un mums tā sadarbība bija ļoti interesanta, ļoti neparastus uzdevums jums piedāvāja mans kolēģis Andris Jakubāns. Šī mūsu sadarbība bija jauka, taču jūsu galvenā kuratore Silvija Radzobe pārtrauca šo mūsu idillisko darbību, jo uzskatīja, ka Andris Jakubāns un Ēriks Hānbergs jaunos teātra kritiķus un vērtētājus var tikai samaitāt, un līdz ar to mūsu sadarbība pārtrūka.
Jūs pats rakstījāt avīzei un, kā jau teicāt, ļoti daudz rakstījāt par lauku tēmu, lauku cilvēkiem, kas mācēja dzīvot pozitīvi arī smagajos padomju laikos, bet vienlaikus, protams, bija cilvēki ar savām vājībām. Te var minēt grāmatu, kas tapa par pamatu arī Dailes teātra izrādei, proti, "Pirmā grēka līcis", kas ir brīnišķīgs stāsts par divu pusmūža, būsim godīgi, jau pusmūžam pāri, cilvēku kāzām un dažādiem šo kāzu ciemiņiem. Vai cilvēki kādreiz ir atpazinuši sevi jūsu varoņos un ir jums pārmetuši par to?
Vai dieniņās! Ļoti daudzi ir bijuši manos stāstos un citādos literāros izpaudumos prototipi. Ir bijušas man visādas klapatas – gan pozitīvas, gan negatīvas. Vispozitīvākā ir bijusi tā, ko pieminējāt – "Pirmā grēka līcis", ko Kārļa Auškāpa režijā ar trīs turpinājumiem iestudēja Dailes teātris. Izrādes bija ļoti apmeklētas. Ir viena iedaļa "Uzziņa par Gurķu vīru". Šīs uzziņas galvenais personāžs ir Otaņķos, kādreizējā Liepājas rajonā, gurķu brigadieris un kolorīta personība. Es tikpat kā no dabas norakstīju šo cilvēku, un pēc ļoti daudziem gadiem es uzzināju, ka Jāņa Norkalna tuvinieki piemiņas brīžos sapulcējas kapsētā, pēc tam mājās piemiņas maltītē un reižu reizumis nolasa šo "Uzziņu par Gurķu vīru". Visi sirsnīgi atceras un izsmejas par savu radinieku.
Domāju, tas tak ir vislielākais pagodinājums, ka manu smejamo gabalu ar lielu sirsnību lasa piemiņas saietā.
Ir bijuši dažādi gadījumi. Vai dieniņās, būtu ko stāstīt veselu raidījumu, kādi prototipi ir bijuši un kādas nepatikšanas un arī patikšanas man ir bijušas, bet tas varbūt jāatstāj citai reizei.
Tā nu ir sanācis, ka maijs ir tāds jubilāru un jubileju mēnesis. Maijā ir vēl viens jubilārs, proti, Pēteris Pētersons, kam mēs svinētu simts gadus. Vai jums ir bijusi darīšana ar Pēteri Pētersonu, vai sadarbojāties, piemēram, kad viņš bija Latviešu biedrības vadītājs?
Mūsu sadarbība bija vairāku gadu garumā, bijām kolēģi Rakstnieku savienībā, es bieži vien iegriezos laikrakstā "Literatūra un Māksla", kur vienu brīdi Pēteris strādāja. Mēs, kolēģi, esam ciemojušies Jūrmalā, kad Pēteris tur ar ģimeni veidoja māju. Tā kā esam bijuši dažādās aktivitātēs, ieskaitot Jūrmalas Rakstnieku radošajā namā. Ir divas Pētersona īpašības, kas ir mani skolojušas. Tā kā Pēteris nāca no vecās inteliģences, viņš prata uzturēt bohēmu – kad iemalko un iemalkojumus var turēt līdz rītam, nevis piedzerties tūliņ, kā piesēžas pie galda. Tātad bohēmas uzturētājs. Un otrs – iemācījos no viņa, kad publika ir milzīgi nemierīga, kā publiku pievērst sev, ar kādu saukli un kādu balss sakāpinājumu. Izstāstīšu jums vienu piemēru, ja es nebūtu pieredzes bagātu faktoloģiju guvis no Pētera Pētersona, droši vien es būtu galīgi izgāzies. Situācija tāda: savā laikā bija ļoti populāras Dzejas dienas, kad izbraukuma brigādes brauca uz dažādām vietām, tur bija dramaturgi, prozaiķi, literatūrkritiķi, dzejnieki, stāstnieki, un dažādās institūcijās vajadzēja tikties ar lasītajiem. Es piekritu būt auditorijā Priekuļos tehnikumā, kur bija trīssimt puiši, mehanizācijas novirziena audzēkņi, un tikai desmit meitieši, kuras gatavoja par slaukšanas operatoriem. Piekritu būt šajā auditorijā, stāstīt par literatūru, kaut ko nolasīt no sevis. Mani ieveda auditorijā jauna bibliotekārīte, kas nupat bija sākusi strādāt šajā tehnikumā, un piesaka: šodien pie mums ciemos Ēriks Hānbergs, lūdzu. Un Hānbergs nostājas auditorijas priekšā, un trīssimt puiši murd, neviens neklausās, un es, Ēriks, ar dubultizglītību – divgadīgo Cēsu skolotāju un četrgadīgo Liepājas pedagoģisko institūtu –, es nevaru auditoriju savaldīt, pa muguru man tek sviedri kaunā. Tad pēkšņi kaut kas no Pētera Pētersona [ataust atmiņā], un es tiem diviem puišiem, kas pirmajā rindā sēž un skaļi sarunājās, ar pirkstu rādu uz viņiem tieši un, cik nu man resna balss, saku:
Tu vari iet, bez tevis iztiks, cik tu vajadzīgs esi tik sevīm vien. Rainis. Ej, ej, bez tevis iztiks, bet vai tu iztiksi bez sabiedrības?
Zālē absolūts klusums, un Ēriks stāsta par Raini, literatūru un lasa savas epigrammas. Zāle pēc tam vētrainos aplausos Hānbergu gratulē, un man nav vairs tik vētraini aplausi no sirds, tik pārliecinoši kā toreiz bijuši.
Turu rokā jūsu kādreizējā kolēģa Andžila Remesa grāmatu par jums "Nezināmais Hānbergs", uz kuras vāka ļoti skaists jūsu profils, kur esat pieķerts pīpējam...
Oi, tagad vairs nepīpēju, ak, kungs, vairāk nekā trīsdesmit gadu, un nedzeru ar’ vairs, brīžiem kauns pašam no sevis.
Šajā grāmatā Remesa kungs aprakstījis ļoti interesantu jūsu biogrāfijas faktu, ka jums kādreiz ir paticis kaut kur uzrāpties, ka jūs esat arī pārsteidzis savu kundzi, vienkārši ejot pa ielu un uzrāpjoties kādā stabā, žogā, pa kādām ugunsdzēsības kāpnēm. Kas tā jums bija par mendeli vienmēr rāpties augšup?
Tā bija sava veida uzdrošināšanās izrādīties, ne tikai kāpt stabos, pa dažādām sastatnēm, bet arī, kad, uz naža, īlena apliecot, tās patron-pistongas uzliek virsū. Tad, kad pret sienu uzsit, ir blīkšķis.
Piemēram, paver veikala durvis un "blaukt!", vai arī citur kaut kur. Un vislielākais izrādīšanās prieks! Tas gan bija ļoti riskanti.
Neesmu absolūti melodijas turētājs, pamatskolā man lika pārrakstīt notis, neļāva pat korī dziedāt, bet, kad tramvajā reiz pēkšņi sāku skaļā balsī [dziedāt]: "Ar izsistiem zobiem un pinkainiem matiem brauc tramvajā seniori", viss tramvajs skatās. Kas ir tas trakais dzērājs, kas bļauj? Nākamā pieturā es izmuku ārā. Tā bija tāda izrādīšanās un trakulība, trakākais, ka tajā laikā jau strādāju redakcijā.
Jums šogad ir iznākusi jauna grāmata izdevniecībā "Jumava" – "Trīs karotes cukura", tātad jūs sakāt, ka latviešu dzīve ir salda. Vai tā ir par reiz slavenajām cukurbietēm?
Jā, šī grāmata tapusi sadarbībā ar Dienvidkurzemes novadu – pateicības un cieņas izrādīšana cukurbiešu ērai, no pirmās cukurbietes līdz pēdējai. Man palīdzēja arhīvā sameklēt visāda veida publikācijas Andris Ziemelis, un palīdzēt ilustrēt šo grāmatu es palūdzu mākslas vēsturnieci Edvardu Šmiti, tāpēc uz vāka ir šī brīnišķīgā bilde, kur tautumeitas tērpā reklamē cukuru.
Drīkst jums pavaicāt, ko jūs šobrīd rakstāt? Kas mūs vēl gaida no jūsu spalvas iztekam?
Kā parasti sacīja Pēteris Pētersons, viņam bija tāds teiciens, ja viņš uzrunāja auditoriju ļoti skaļi un gribēja to pārņemt, viņš teica: "Ar manu iedzimto kautrību, es saku to un to…" Tā es ar manu iedzimto kautrību bilstu, ka šī bija mana deviņdesmitgades pirmā grāmata "Trīs karotes cukura", otrā grāmata ir veltījums Imantam Ziedonim "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis" un nupat, nupat ir iznākusi grāmata ar nosaukumu Ēriks Hānbergs "Tintis Tinte un kaķa aprūpētājs dakteris Sigrēns Brics". Palūdzu, lai šo grāmatiņu ar dokumentālām karikatūrām ilustrē Agris Liepiņš, ko viņš arī ir izdarījis.
Tintis bija jūsu kaķis?
Četrpadsmit gadus. To man savā laikā uzdāvināja Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas personāls, piezvanīdams, ka pie zooveikala ir pamests kaķītis. Man ne prāta nebija kādreiz turēt mājdzīvniekus, ne suņus, ne kaķus, bet tajā brīdī es piekritu. Es kaķīti biju ļoti izlaidis, kaķītis asināja kājas visur, darīja šo to, kur nevajadzēja. Pateicoties Velgai, Velga izaudzināja šo Tinti Tinti par pilnīgi priekšzīmīgu mājas kaķi, tikai ar mierīgumu ierunādama, paglāstīdama, un kaķītis klausījās.
