"Imanta personības centrā ir cilvēcīgums," uz grāmatas muguriņas citēta viņa dzīvesbiedre, prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. "Man dažreiz šķiet – viņš uz visu skatās pat par daudz pozitīvi. Taču saskatīt visā labo – tas pieder pie viņa personības.
Viņš ir kluss un nepretenciozs, un lielība viņam nav pazīstama. Turklāt tas, ka viens cilvēks var būt tik brīvs no ļaunuma, mani jaunībā ļoti iespaidoja."
Grāmatā uzzināsiet, kā jauniņais Imants Freibergs, devies Otrā pasaules kara bēgļu gaitās, nopelnīja saviem vecākiem biļetes uz Kanādu, un kāpēc tieši viņš, iespējams, izgudroja ar roku attaisāmus metāla pudeļu korķus.
Mūsu tikšanās Freibergu Rīgas dzīvoklī sākās ar nelielu ļembastu. Ārdurvju atvēršanu izmanto Muris. Trīsgadīgais runčuks, kurš tikko būrītī atvests līdzi no laukiem Īvandē, izsprūk brīvībā. Dodamies Muri meklēt – Freiberga kungs ar liftu, apstādamies katrā stāvā, es – kājām lejup pa kāpnēm. Starp 1. un 2. stāvu bēglis pats labprātīgi dodas rokās.
Lai arī Muri kāds kaimiņš varēja nejauši izlaist uz Rīgas centrālās ielas, kaķa saimnieks situāciju uztver bez mazākās panikas. Miers un nosvērtība arī 90 gadu vecumā! Tieši tik apaļu jubileju nupat nosvinēja Imants Freibergs, pensionēts datorzinātņu profesors.
Katrā vārdā jūtams, ka namatēvs patiešām netiecas pēc uzmanības, bet arī mūsu sarunu uztver lietišķi: "Dari, kas jādara!"
Ieva Puķe: Jums ir daudz dažādas zinātniskās publikācijas tapušas, bet šis ir pavisam kas cits – vai kādreiz bijāt rakstījis dienasgrāmatu vai kādas piezīmes?
Imants Freibergs: Juris Visockis no "Jumavas" vienu dienu man teica, lai uzrakstu memuārus. Nebiju par to domājis, no sākuma atteicu. Bet viņš teica, ka dos man palīdzību, iedeva vienu žurnālisti.
Biju ilgus gadus nodzīvojis Kanādā un biju, kā saka, trimdinieks vairākās valstīs. Sataisīju tādu līdzgaitnieku sarakstiņu… Sākot ar pašu pirmo, kas bija vēl dzīva, kad es atbraucu uz Latviju – Irēna Paegle, vēlāk pēc precēšanās Kalniņa.
Klasesbiedrene?
Klasesbiedrene. Mēs sākām kopā otro klasi Jelgavas paraugpamatskolā.
Grāmatā taktiski dodat vārdu daudziem cilvēkiem – sākot no klasesbiedrenes, arī cilvēkiem, ar ko satikāties, iebraucot Kanādā. Arī jūsu bērni runā, jūsu kundze runā. Iespējams, pat pusē no grāmatas vārds dots citiem cilvēkiem. Piemēram, par Irēnas kundzi rakstījāt: "Jelgavas bumbošanu viņa atceras labāk nekā es."
Jā, tā ir. Gribēju, lai līdzgaitnieki pastāsta vairāk, nekā es zinu pats. Negribēju veidot tādu kā kalendāru – aprakstīt dzīvi dienu no dienas.
Grāmatā ir epizode jau no dzīves Kanādā – tur esat devis vārdu savam dēlam Kārlim. Viņam bija četri gadi, jūs sēdējāt lidmašīnā, un viņš jautāja, vai Dievs ir – vai tas ir arī dzinējā, arī lidmašīnā? Viņš vērtē, ka tā ir bijusi viena no svarīgākajām sarunām viņa dzīvē. Kas jums pašam – cilvēkam ar eksaktu izglītību – lika noticēt, ka Dievs ir?
Kaut kā ticēju, ja tā saka, ka Dievs ir, tad Dievs tiešām ir.
Varbūt arī dzīvē bija kādi notikumi…?
Es par to īpaši nedomāju, bet pieņēmu, ka mani eņģeļi pavada.
Mēs nonācām Francijā, un es vienu gadu nostrādāju fizisku darbu laukos, fermā. Visu zinu, varētu iet par lauku saimnieku!
Tikai no šīs grāmatas uzzinām, ka bijāt ļoti veiksmīgs mācībās un karjerā. Varbūt cilvēkiem izveidojies priekšstats, ka visu laiku turaties solīti aiz prezidentes. Liela māksla – ļaut otram mirdzēt!
Kad 1960. gadā apprecējāmies ar Vairu, bijām izlēmuši, ka būsim kompanjoni viens otram. Man sākās darbs "IBM" firmā. Tās vadītājs Vatsons bija uzbūvējis datoru – tik lielu kā istabu. Kad viņam prasīja, cik daudz viņš tādus vēl būvēs, viņš teica – kādus piecus, sešus.
Un viss, ar to datorbūve beigsies?
Jā, apmēram tā. Vēlāk es pārgāju akadēmiskajā darbā universitātē Monreālā, kur Vaira studēja doktorantūrā.
Grāmatā esat iekļāvis ļoti personiskas epizodes, piemēram, par otrā dēla miršanu. Vai jums ģimenē bija diskusijas, vai to vajadzētu vai ne?
Vismaz man likās, ka dzīve ir tāda, kā ir – par to jāpastāsta. Citādi var nebūt skaidrs, kāpēc to vai citu kaut ko dara.
Kopā ar Vairu strādājām arī, pētot dainas, viņa bija labi apguvusi latviešu folkloru, tas savukārt viņai noderēja runu rakstīšanai. Atklājās, ka viņa ir ļoti laba runātāja. Prot runāt lielā cilvēku grupā tā, ka visi sāk viņā klausīties. Nestāsta klišejas. Tur mums arī sakrita domāšana.
Dzird, ka Amerikā, piemēram, vīrs ir republikānis un sieva demokrāte. Mums tā nebija, darījām kopējas lietas. Es biju profesors informācijas tehnoloģijās (IT) un viņa – psiholoģijā, bet viņa bija arī Kanādas psihologu organizācijas prezidente. Man nebija pārsteigums – ja viņa sāk darboties Latvijas Institūtā, tad viņa būs arī Latvijas prezidente.
Jūs grāmatā diezgan daudz aprakstāt Vairas prezidentūru un dodat arī viņai pašai vārdu. Vai tas nozīmē, ka viņa savu grāmatu par to nerakstīs?
Viņa noteikti rakstīs arī savu grāmatu, viņa jau ir to iesākusi. No pašas bērnības, jo tā ir tāda lieta, ko neviens nezina.
Viņas Kanādas dzīves stāsts vēl nav uzrakstīts, viņa ir tikusi līdz Vācijai. Mums ir paralēlas dzīves – kamēr es biju Francijā, viņa bija Marokā. Satikāmies Kanādā.
Nebija tāda dalīšana: šo jūs savā grāmatā neliksiet, to atstāsim viņas grāmatai?
Nē, tā nedomājām. Man jau arī rakstīšana gāja vairākus gadus, pa vidu bija pārtraukumi.
Vairas prezidentūras astoņi gadi ir atsevišķs posms manā dzīvē. Es sāku darboties ar IT jomu Latvijā, mēģināt dabūt pēc iespējas vairāk lietotāju. Tajā laikā sāka attīstīties internets, bet tagad katrs var telefonā sazināties ar visu pasauli.
Kā izlēmāt grāmatai likt punktu? Vai bija lēmums, ka grāmatai jāiznāk uz apaļo jubileju, ko tikko nosvinējāt?
Ar jubileju tas vienkārši tā sakrīt. Pamats ir bērnība, tad – trimda, un tad – atpakaļ dzimtenē, Latvijā.
Vai dainu pētniecību joprojām turpināt?
Zināmā mērā. Nesen izdevu grāmatu, kur savācu visas dziesmas par Laimu – "Laima mūža licējiņa" – tagad varētu pētīt, kura krāsa dainās visvairāk lietota. To varam dabūt zināt, skatoties to indeksu, ko uztaisīju no saules dainām.
Jūs esat bijis laimīgs cilvēks?
Jā. Ir savi plusi mīnusi, augšā kalnā un lejā. Es nedomāju, ka ir kāds cilvēks, kas ir bijis tikai laimīgs vai nelaimīgs. Varbūt vienkārši visu nepastāsta tie "laimīgie"…
Ar 90 gadu mūža pieredzi, vai jums ir kāds padoms cilvēkiem – ko nedrīkst aizmirst, lai pēc tam nebūtu žēl?
Es nosaucu savu grāmatu "Dari, kas darāms". Tie darbi jau rodas paši, un tad tie jādara. Man bija laba darbošanās ar datoriem, varēju galvenokārt kaut ko darīt IT jomā. Piemēram, biju prezidents Latvijas Informācijas tehnoloģiju asociācijā.
Darbs pats ir tas, kas pasaka priekšā, ko tālāk darīt?
Jā, darbu darot, rodas idejas, ko tālāk darīt.
