"Zem kupola"
Kristīnes Ulbergas romāna darbība aptver dažādus laikus, bet pamatā tā ir 70. gadu nogale, kad romāna galvenā varone pieteicās šajā pasaulē, līdz pat mūsdienām, kad viņa jau ir pusmūža sieviete.
Romāns arī ceļo tālākā pagātnē – lai saprastu dzimtas likteņu samezglojumus, ļoti svarīgi ir iepazīt galvenās varones vecmammu, kas savā jaunībā bijusi virves dejotāja cirkā. Kāds liktenīgs pavērsiens viņas dzīvē, šķiet, joprojām turpina ietekmēt arī pēcnācējus nākamajās paaudzēs. Ne velti romāna nosaukums ir "Zem kupola" kā atsauce uz cirka kupolu, zem kura savulaik balansējusi galvenās varones vecmamma. Bet kupols romānā ir arī daudz plašāka metafora. Lūk, viens citāts no grāmatas: "Dzīve ir ļoti līdzīga teātra vai cirka izrādei. Un mēs paši esam gan aktieri, gan skatītāji. Mēs maināmies vietām. Tāda ir dzīve zem kupola."
Vēl viens svarīgs vadmotīvs romānā ir kaķis. Tas nav tāds mīļš kaķītis, ko paņemt rokā un samīļot, drīzāk otrādi – galvenajai varonei ir ļoti sarežģītas attiecības ar kaķiem, un, iespējams, arī te pie vainas ir viņas vecmamma virves dejotāja, jo tieši kaķis bijis pie vainas viņas dzīves lielākajā nelaimē.
Ja jāizceļ kādi jautājumi, ko romāns uzdod, tad es izceltu šādus: kā ievainojumi vecāku dzīvē tālāk ietekmē bērnu dzīvi? Vai ir iespējams samežģījušos dzīvi atstāt pagātnē un sākt no jauna? Kāda ir ļaunuma daba? Vai tas ir nogrieznis vai nebeidzama līnija? Bet pats galvenais – kas īsti ir mīlestība? Kā to iespējams atrast?
Romāns brīžiem ir ļoti skarbs, nesaudzīgs, pat nežēlīgs, bet, kā par to teikusi rakstniece Andra Manfelde, – tas "izrēķinās ar priekšstatiem par laimīgo bērnību un traumu spēku. Romāns sākotnēji nežēlīgi, tomēr mērķtiecīgi un pacietīgi aizved līdz maigumam, kurš, gluži tāpat kā mīlestība, apklāj un panes visu."
Guntis Berelis savukārt atzinis, ka romāna varones nebūt nav virtuozas cirka mākslinieces. Viņas klūp un krīt, tomēr stūrgalvīgi raušas atpakaļ uz virves, lai apliecinātu, ka runas par dzīves jēgas meklējumiem nebūt nav tukši vārdi.
Šī ir Kristīnes Ulbergas devītā grāmata. Par saviem prozas darbiem viņa saņēmusi vairākus apbalvojumus. Tai skaitā Latvijas Literatūras gada balvu par romānu "Zaļā vārna".
"Tālie tēvi"
Interesants fakts, ka Marinas Žarres grāmatai "Tālie tēvi" ir saistība arī ar Latviju, jo – lai arī viņa ir itāļu autore – viņa dzimusi un uzaugusi pirmskara Rīgā, ebreju uzņēmēja un itāļu valodas pasniedzējas ģimenē. Viņas māte Latvijā bija ieradusies, lai mācītu itāļu valodu. Kad vecāki izšķiras, Marinai ir desmit gadu un viņas ar māti un māsu dodas dzīvot uz mātes dzimteni.
Grāmatas pirmā daļa, kas saucas "Gaismas loks", arī vēsta par viņas bērnību Latvijā. Tie ir 20. gadsimta 20., 30. gadi, un jāteic, ka viņas skatu punkts uz Latviju ir atšķirīgs, nekā to esam pieraduši redzēt pašmāju autoru darbos. Grāmatas nākamās divas daļas savukārt risinās Itālijā.
Taču kopumā grāmata nav tik daudz par Latviju vai Itāliju, bet gan drīzāk tāds pašanalīzes ceļojums, kurā autore arī visai skaudri preparē savas attiecības ar vecākiem un īpaši māti, kuras emocionālā atsvešinātība viņas dzīvē ir atstājusi neizdzēšamas rētas.
Kā par grāmatu teikts kādā recenzijā – tā ir iespaidīga autobiogrāfija, kas ir vienlaikus mīlestības vēstule mazliet greizai, sen zudušai bērnībai un sievietes iekšējās pasaules topogrāfiskā karte, kurā atainoti identitātes meklējumi.
