Par Ingas Gailes jaunāko romānu "Jaukumiņš" līdz šim ir uzrakstītas vismaz četras recenzijas. To autores ir sievietes. Šī būs (vismaz) piektā, un tā mēs te dzīvojamies savā Maigajā zemē – vietā, kurā sieviete saprot sievieti un kurā drīkstam būt apmulsušas, nokaunējušās, kautrīgas vai, pavisam pretēji, ļoti skaļas, skarbas un dusmīgas, radošas un visas kā viena – pateicībā par Ingas Gailes asajiem un tiešajiem vārdiem, kas pieticīgi ieslēpti košos un gandrīz smieklīgi naivos vākos. Sievišķīgos, kā smejies!
Atceros pirms daudziem gadiem piedzīvotu situāciju, skatoties Jaunā Rīgas teātra izrādi "Latviešu mīlestība". Vienā no aktieru meistarīgi izspēlētajām ainām zāli kārtējo reizi pāršalca smieklu vētra. Es nesmējos, jo skaidri saskatīju situācijas traģiskumu, sēdēju sabozusies teātra Lielās zāles cietajā krēslā un domāju, cik gan daudz muļķu ir šajā izrādē kopā sanākuši – kā gan var smieties par to, kas ir tik acīmredzami skumjš. Līdzīgi jutos, lasot Ingas Gailes "Jaukumiņu". Iecerēts kā pašironisks romāns par mūsdienu latviešu sievieti,
"Jaukumiņš" uzjundī atmiņas par smiešanos nevietā un rosina šo dēvēt par vienu no skumjākajiem tekstiem, ko Inga Gaile jelkad uzrakstījusi.
Tiesa gan – saukt par muļķiem tos, kam romāns šķitis humora pilns, neņemos. Arī tāpēc, ka viena no stāsta sižeta līnijām pati uzprasās uz smiekliem – romāna centrālais tēls Sarma organizē "Sieviešu stendapa" izrādes, turklāt atsevišķās grāmatas nodaļās izskan, pieņemu, fragmenti no pavisam īstām "Sieviešu stendapa" uzstāšanās reizēm. Tādējādi "Jaukumiņš" paceļ nākamajā līmenī pēdējo gadu laikā latviešu grāmatniecībā uzplaukušo tendenci iesiet vākos tekstus, kas jau publicēti iepriekš – kā ieraksti "Facebook" vai personiskajā blogā. Ar nelielu māksliniecisku un redakcionālu pieskārienu – voilá, grāmata gatava. "Jaukumiņa" un Ingas Gailes gadījums patīkami un kvalitatīvi atšķiras – šis ir romāns ar savu laika līniju un sarežģījumiem, ar varoni un viņas iekšējo un ārējo attīstību un, cita starpā, arī asām uzrunām no komisko stāvizrāžu skatuves. Varu vien minēt, vai grāmata tikusi iecerēta kā "Sieviešu stendapa" tapšanas stāsts, kuru caurvij asprātīgākie izrāžu fragmenti. Varbūt komiķes no grāmatai piedēvētā autobiogrāfiskuma atgaiņāsies mazāk, nekā to dara Inga Gaile, apgalvojot, ka romāns ir pilnīgs izdomājums un tajā nav nekā no pašas piedzīvotā.
Un tomēr – "Jaukumiņš" pamatā nav par stendapu (stāvizrādi), bet par pasmaidīšanu gan. "Pasmaidi taču, ko tu tik drūma! Atslābsti! Ko tu tik dusmīga!" – vai maz ir kāda sieviete, kas savas dzīves laikā nav dzirdējusi kādu šādu, vīriešu izteiktu, komentāru? Romāns daudz reflektē par to, kas vispār ir humors un kas ir tas, par ko drīkst vai nedrīkst jokot. Par ko drīkst jokot? Par visu. Par ko drīkst jokot sievietes? Par visu, izņemot…, un tālāk seko to tēmu uzskaitījums, ko vīrieši uzskata par personisku uzbrukumu vai kas ierakstās, atkal jau vīriešuprāt, pārāk feministisko joku kategorijā. Jāatzīst, ka "Jaukumiņam" pārmest kareivīgu feminismu būtu nevietā. Inga Gaile raksta tieši un skarbi, taču tikpat mērķtiecīgi, kā viņa meklē izlīgšanu ar Dievu vai mātišķību sevī, autore cer atrast tiltu uz vīriešu pasauli un izlīgšanu ar to, labi apzinoties, ka, katram savā ceļa pusē dzīvojot, auglīgu sētu uzcelt nav iespējams. Dažbrīd tā izklausās kā taisnošanās, bet citu brīdi – kā pašas uzceltas sienas ārdīšana. Taču "Jaukumiņš" uz citu feministiski noskaņotu romānu fona izceļas ar to, ka tas neliekuļo un rāda sievieti tās emocionālajā neviendabībā – tā ir sieviete, kas vienlaikus drīkst alkt vīrieša glāstu, bet arī neturēt mēli aiz zobiem par piedzīvotu vardarbību. Tā ir sieviete, kas domā piecas domas vienlaicīgi, kā to precīzi ilustrē romānā bagātīgi izmantotās zemsvītras piezīmes, vai kuras izdzīvošanai vajag pietiekami uzticamu līdzgaitnieku, kura lomu grāmatā spēlē Sarmas alter ego Jaukumiņš.
Atgriežoties pie "Jaukumiņa" skumjās puses, nespēju nedomāt par to,
cik mazefektīvs tomēr līdz šim izrādījies feminisms. Bez vēlīgi iegūtām balsošanas tiesībām, tas, šķiet, tā arī neko nav panācis, par ko liecina arī Sarmas stāsts, – sievietes, kas vienas pašas audzina bērnus, kas nesaņem alimentus, kas tiek vīriešu nīcinātas un grautas, joprojām ir 21. gadsimta ikdiena.
Tieši tāpēc šī ir skumjākā Ingas Gailes grāmata – skumjāka par miglu, kurā noslēpt asaras un niknumu, skumjāka par stikliem, kas iegriežas baltā sievietes ādā, skumjāka par visām tām skaistajām, kas gānītas kara laikā un laukā. "Jaukumiņš" ir mazliet modernāka "Rakstītājas" versija ar to atšķirību, ka Sarmai bez vīriešu ņirgām ir arī balss, mikrofons un skatuve. Ivandei Kaijai bija tikai rakstāmspalva. Tomēr abas vieno izmisīga vēlēšanās radīt un vienlaikus būt sievietei – pasargātai un mīlētai, kas joprojām šķiet kā mūžīga un neiespējama sievietes misija.
Ingas Gailes romāna "Jaukumiņš" košajos vākos paslēpta 21. gadsimta modernās latviešu sievietes sirds. Tā pukst arvien drošāk, vien reižu pa reizei atļaujoties pārsitienus, kad tai pietuvojas kāds, kas nav tās cienīgs. "Pasmaidi," viņš saka, "neesi tik nopietna!", un Inga Gaile apsola – mēs pasmaidīsim! Mēs pasmaidīsim tad, kad netiksim vainotas, pamestas, kauninātas, zākātas, izvarotas, atstātas vienas. Mēs atslābsim, kad mums vairs nebūs jābaidās no aizdomīgām vārtrūmēm un tumšām kāpņutelpām. Mēs smiesimies tad, kad jūs sapratīsiet, – šis nav stendaps. Šī ir mūsu dzīve. Pasmaidiet!
