Ronalda Brieža pirmais dzejoļu krājums "Asaru gāze" kā krāšņa, spilgti dzeltena grāmata iznāca 2004. gadā, bet jau 1997. gadā "Rīgas Balsī" tika publicēts viņa pirmais dzejolis "Gandrīz tautasdziesma".
"Dzejošana sākās diezgan nepoētiski. Ja skatāmies uz tiem tekstiem, ar kuriem es sāku sevi apzināties kā dzejnieku, tie tapa kaut kad 1995. gada Dzejas dienās, jo līdz tam man kā pusaudzim, kā puikam nekādā lielā pietāte pret dzeju nebija, man tā arī neinteresēja. Es pat teiktu – nepatika. Bet man tajā laikā likās amizanti, ka es varētu uzrakstīt kaut kādus dzejoļus un parādīt literatūras skolotājai. Tā tas sākās," stāstīja Briedis.
Nez vai tas bija mēģinājums novest skolotāju līdz ģībšanai, drīzāk paša tā laika jocīgā humora izjūta, smējās dzejnieks.
"Viņa šo humoru īsti nesaprata, jo nākamajā gadā aizsūtīja mani Dzejas dienu laikā uz pasākumu, kas notika kultūras namā, uz kuru bija atbraucis Jānis Ramba, kas bija Rīgas Jauno literātu apvienības vadītājs. Viņš vadīja jauno autoru semināru. Kad es to visu dzirdēju, tolaik es jau biju kaut kādus tekstus sarakstījis, nodomāju, ka varbūt varētu viņam tos tekstus arī parādīt," atminējās Briedis.
Viņa māja atradās vien piecu minūšu gājiena attālumā no kultūras nama, tāpēc jaunietis izmantoja izdevību, lai pēc pasākuma aiznestu un parādītu savus dzejoļus Rambam jeb Elsbergam.
"Tālākais ceļš bija, lai es sūtot tekstus uz jauno autoru semināru, uz "Aicinājumu", kuru tobrīd vadīja Dainis Grīnvalds, toreiz notika skolēnu radošo darbu konkurss. Tā es nonācu gan "Aicinājumā", gan seminārā, pēc tam arī Rīgas Jauno literātu apvienībā, un tur sapazinos ar savas paaudzes autoriem. Pēc tam, kad jau esi savā vidē ticis, prom vairs neej," stāstīja Briedis.
Viņa pirmais dzejas krājums gan nedaudz ievilcies, vērtēja pats dzejnieks.
"Mana māte bija keramiķe. Viņa apdedzināja tādas nelielas keramikas detaļas un pēc tam no tām veidoja lielus sienas panno. Arī es kaut kā, kad sāku rakstīt tekstus, diezgan ātri sapratu, ka man tie teksti īsti nav tādi atsevišķi dzejolīši, ka tie ir fragmenti, mozaīkas gabaliņi no lielāka teksta kopuma, ko es redzu. Tāpēc es tā dīvainā kārtā tajā brīdī, kad sāku domāt par grāmatu, vienlaicīgi rakstīju trīs grāmatas," stāstīja dzejnieks.
Viņa padomdevēji un konsultanti norādījuši, ka tas nav īsti pareizi, ka jaunam autoram ir par maz dukas, lai reizē trīs debijas dzejas krājumus uzrakstītu.
"Mani rosināja atlasīt tomēr tos labākos tekstus, spēcīgākos no krājumiem un salikt vienā. Tādā veidā, kad es faktiski veidoju šīs grāmatas kompozīciju, es pieņēmu viņu aicinājumu un ar viņu palīdzību atlasīju tos tekstus, kas man tajā brīdī likās spēcīgākie," norādīja Briedis.
25 gadus vēlāk dzejnieks tekstus, kas netika iekļauti pirmajā krājumā, tomēr iekļāva noslēdzošā ceturtā krājuma nodaļā "Pirmā grāmata. Izrautās lapaspuses". Tā ir kā atgriešanās pie pamatiem, pie tekstiem, kas visu šo laiku gaidīja un nelika mierā.
"Līdz šim bija sajūta, ka esmu parādā pats sev. Tagad ir tāda noapaļotības sajūta, ka es esmu kaut ko pabeidzis. Neko vairāk arī neprasās šobrīd," atzina Briedis.
