Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Sniedzot ieskatu pirmssokratiskajā domā, misticismu Rasels klasificē kā konkrētu izjūtu intensitāti un dziļumu.
Misticisms ir sava veida poētiska iztēle, kas raisa specifisku attieksmi pret pasauli – pārliecību par pasaules vienību un laika kā jēdziena atcēlumu un gatavību nodoties tādiem jautājumiem kā "kādā veidā pastāv labais un ļaunais"?
Raselam mistiskais ir instruments, kā galu galā argumentēt par labu pēc dabaszinātņu parauga ieturētai filosofēšanai.
Līdzīgu, bet krietni interesantāku pozīciju piedāvā Ludvigs Vitgenšteins savas filosofijas agrīnajā periodā. Kaut kopējais uzstādījums ir tuvs Raselam, Vitgenšteina attieksme pret mistisko raksturojama kā stipri ambivalenta un ambicioza.
Patiesības labad derīgi piebilst, ka turpinājumā klāstīšu vienu no Vitgenšteina interpretācijām, kas savu uzplaukumu piedzīvo 21. gadsimtā. Pētnieku Alises Krerijas un Rūperta Rīda vārdiem, tā ir tā saucamā "jaunā debate par Vitgenšteinu", kurā starp citiem jautājumiem tematizēts arī Vitgenšteina neviennozīmīgais skatījums uz metafiziku.
Vitgenšteina metodiskie uzstādījumi ir gana skaidri: "Pareizā filosofijas metode īstenībā būtu šāda: neteikt neko citu kā vien to, ko var pateikt, tātad dabaszinātņu propozīcijas – tātad kaut ko tādu, kam nav nekā kopīga ar filosofiju, – un tad allaž, kad vien kāds gribētu pateikt kaut ko metafizisku, vajadzētu viņam aizrādīt, ka viņš savās propozīcijās zināmām zīmēm nav piešķīris nozīmi." (LFT. 6.53)
Valodas jēgas un precizitātes nosacījums ir tāds, ka valodu veidojošajiem elementiem – vārdiem un nosaukumiem – ir nozīme. Tas ir, tie atrodas saķēdējumā ar pasauli. Vārda "ābols" nozīme ir šis sarkanais, ieapaļais un skābi saldais priekšmets īstenībā. Valodas vienība – nosaukums "ābols" – ir gluži kā etiķete, kas uzlīmēta uz sarkanā, ieapaļā, skābi saldenā priekšmeta. Vārda "ābols" jēgpilns izmantojums atveido šī sarkanā, ieapaļā un skābi saldā priekšmeta iespējas stāties attiecībās ar citiem priekšmetiem.
Ja kāds saka, ka "ābols levitē virs galda", tad ir izskanējis bezjēdzīgs izteikums, jo tas tiecas raksturot neiespējamu situāciju,
šis izteikums ir atsvabinājies no tā, kā priekšmeti īstenībā iespēj izkārtoties cits pret citu. Man liekas, ābols nevar levitēt.
Priekšstats, ka nozīmes un jēgas garants ir saatiecinātība ar pasauli, ir intuitīvs, bet, ja uztur to gana stingri un nelokāmi, tad tas noved pie grandiozām sekām. Jebkurš izklāsts, kas apgalvo jebko par "nozīmi" vai "jēgu" ir principiāli bezjēdzīgs.
Valodas vienībām – vārdiem "nozīme" un "jēga" – nav atbilstoša priekšmeta īstenībā. Un, ja kāds gribētu apgalvot, ka ir gan, tad šim kādam varētu jautāt, vai šis priekšmets līdzīgi kā ābols ir sarkans, ieapaļš un skābeni salds?
Vai arī varbūt dzeltens, mīksts, ar kauliņu pa vidu? "Jēga" un "nozīme" ir abstrakti jēdzieni – tiem nemaz nevar atbilst kāds konkrēts un sajūtams priekšmets, kuram tos pielīmēt kā etiķetes. Vēlākā tradīcijā pēc Vitgenšteina jēdzieni – "nozīme" un "jēga" – tiks raksturoti kā daļa no metavalodas – proti, tas ir tāds valodas lietojums, kas runā par pašas valodas iespējamību un precizitātes nosacījumiem.
Un, sekojot Vitgenšteina domai, metavaloda ir bezjēdzīga. Tomēr, ja esat bijuši spējīgi izsekot šim izklāstam, tad tas ir pietiekams pierādījums, ka sišanās pret valodas robežām nav gluži ceļa gals.
Šķiet, to izjūt arī Vitgenšeins, jo sava darba "Loģiski filosofisks traktāts" noslēgumu viņš pavada, apspēlējot klasiskus jautājumus metafizikā. Piemēram, citēju: "Mistiskais ir nevis tas, kā pasaule ir, bet gan – ka tā ir." Jēgpilnā valodā ir iespējams aprakstīt to, kā pasaule ir – proti, jebkurš jēgpilns izteikums atbild uz jautājumu "kā priekšmets x izkārtots pret priekšmetu y?". Uz palodzes ir sniegs, stāvvieta ir pilna ar mašīnām, kaķis sēž pie loga, ābols krīt, ja to izlaiž no rokām. To, kā pasaule ir, var aprakstīt novērojuma-teikumos un dabaszinātņu likumos, taču jēgpilnā valodā nav iespējams apgalvot, ka pasaule pastāv. Viss, kas cilvēkam ir dots un ir uztverams, bez šaubām, pastāv, taču, ja valodas precizitātes un jēgas nosacījums, ir tās piekabinātība pasaulei, tad cilvēkam nav līdzekļu, kā par pasaules pastāvēšanu spriest. Viss priekšmetiskais, ko varam domāt un aprakstīt, pastāv, taču tā nav īpašība, kas atklājas pasaulē. Tā ir formāla īpašība, kas ir ietverta jēdzienā, bet tas ir kas radikāli cits, nekā, piemēram, priekšmeta vizuālais izskats un materiālie raksturlielumi.
Formu var aprakstīt vārdiem "apaļš, kantains, trīstūrveida", matēriju var aprakstīt vārdiem "ciets, mīksts, šķidrs". Tās ir redzamas, sajūtamas, pasaulē esošas īpašības. Tomēr apstāklis, ka priekšmets ir, nevis nav, ir principiāli neieraugāms. Tas ir tikai abstrakti domājams.
Vitgenšteina tulkotāja un komentētāja Braiena Makginesa lasījumā, valoda un tās iespējamība, ciktāl tā runā par esošiem, nevis neesošiem priekšmetiem, ir pēc būtības mistiska.
Mistiskais kā abstrakti formāla īpašība piemīt un ir vienmēr klātesošs cilvēka centienos runāt, domāt un aizskaidrot nezināmo.
