Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Benjamins raksta savam draugam Geršomam Šolemam no Kapri 1924. jūlijā: "Tas, kas ir noticis, nav labākais, kas varēja notikt, ja domājam par manu darbu, kurš ticis bīstamā veidā pārtraukts, un arī nav tas labākais buržuāziskas dzīves ritmam, kas ir nepieciešams jebkura projekta realizēšanai; tomēr tas ir labākais, kas varēja notikt vitālas atbrīvošanās un intensīva ieskata par radikālo komunismu vārdā. Esmu iepazinies ar krievu komunisti no Rīgas, vienu no brīnišķīgākajām, krāšņākajām, lieliskākajām sievietēm, kādu jebkad esmu saticis."
Valters Benjamins, protams, vīlās staļinismā un bija arī viens no pirmajiem, kurš Staļinu kritizēja ārvalstīs publiski. Tomēr viņa pievēršanās Marksa idejām rosināja viņu domāt un risināt kapitālisma problemātiku un meklēt ceļu uz taisnīgāku pasauli.
Mūsdienu pasaules spožākie prāti, tādi kā Džūdita Batlere un citi, aktualizē Benjamina idejas, meklējot viņa teiktajā risinājumu mūsdienu pasaules krīzēm. Batleres idejas par nevarmācīgu spēku un visu cilvēku līdzvērtīgu sērojamību lielā mērā balstās Valtera Benjamina un kaut kādā mērā arī Asjas Lācis idejās. Esejā "Neapole", kas ar abu autoru vārdiem tika publicēta 1925. gadā žurnālā "Frankfurter Zeitung", autori noformulēja "porainības" jēdzienu, kas atvasināts no porainā celtniecības materiāla, kas izmantots Neapoles arhitektūrā un sociālo notikumu virtenēs, kas ievijās viena otrā.
Neapolē mazā, netīrā dzertuvē var atrasties durvis uz baznīcu ar pasakaini skaistām altārgleznām, sakrālais pāriet profānajā un otrādi. Porainība abiem autoriem bija jauna veida domāšanas koncepts un alternatīva struktūra filozofiskajai domai. Tas sasaucas ar Asjas Lācis jau 1921. gadā publicētajā rakstā "Jaunās tendences teātrī" paustajām idejām.
"Māksla ir daļa no dzīves kustības, un, tiklīdz māksla sāk sastingt, zaudē kustīgumu, tā kļūst šausmīga. Viss, kas dzīvē sastingst, kļūst nevajadzīgs, arī māksla. Viss, kas vairs nekustas, kļūst vēsturisks, ne-radošs, tas zaudē savu dzīves ritmu."
Rakstā "Neapole" pēc četriem gadiem abi autori raksta: "Porains kā šis akmens ir arī Neapoles arhitektūra. Ēkas un darbības mijas pagalmos, arkādēs un kāpņu telpās. Visā šajā kustībā un arhitektūrā ir telpa iespējai ikbrīd kļūt par jaunu salikumu, konstelāciju teātri.
Sastinguma, noteiktības zīmogam šeit nav vietas. Nevienai situācijai nav paredzēts ilgt visu laiku, neviena mizanscēna nerāda to, ka var tikai tā un ne citādi."
Valters Benjamins izdarīja pašnāvību 1940. gadā, bēgot no nacistiem. Tomēr ir pētnieki, kuri izvirza hipotēzi, ka Valteru Benjaminu nogalināja Staļina salīgti slepkavas.
Asja Lācis par Valtera Benjamina nāvi, iespējams, uzzināja tikai 1948. gadā, kad atgriezās no izsūtījuma Kazahstānā.
