Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Metāla vainagi bija galvenais baltu tautu sieviešu vainagu veids Latvijas teritorijā līdz 12. gadsimtam, kad sāka ieviesties uz sarkanas vilnas auduma pamatnes ar stikla pērlītēm izšūti vainagi. Tādus pazīstam līdz pat 19. gadsimta sākumam. Vainagi piederas baltu tradīcijai, lībiešu sievietes tādus nevalkāja.
Līdz 17. gadsimta beigām vainagi bija visu vecumu sieviešu galvas rota neatkarīgi no viņu ģimenes stāvokļa, taču tad (iespējams, kristietības iespaidā un vācu ietekmē) notika lielas pārmaiņas: kāzās ienāca mičošanas tradīcija, bet ikdienā meitu un sievu sāka atšķirt pēc galvassegas.
18. gadsimtā Latvijas teritorijā zemnieku apģērbā jau tika ievērots dalījums: sievām bija apsegta galva, meitām varēja būt neapsegta galva, ja to rotāja vainags vai lībiešu apdzīvotajos apgabalos (Rīgas, Pierīgas, Limbažu un Valmieras pusē) lente vai mataukla. Tāpat meitas varēja siet galvā lakatu.
Līdzīgs galvassegu dalījums tika ievērots arī 19. gadsimta sākumā, taču jau pavisam drīz uz sarkana, melna, tumši zila vai balta auduma pamatnes izšūtie zīļu vainagi sāka izzust no valkāšanas. Lai arī vainagi bija pastāvējuši vairāk kā 1000 gadus, tos izspieda jaunā mode valkāt lakatus. Šo modi pirmās pieņēma lībiešu meitas un sievas, taču drīz tām sekoja arī latgalietes, zemgalietes un visbeidzot arī pie tradīcijām stingrāk turējušās kurzemnieces.
Greznākie un prestižākie bija tādi lakati, kurus nevis pašas auda mājās, bet tādi, kurus varēja nopirkt tikai veikalā vai tirgū. Tie bija fabrikās ražoti zīda, apdrukātas kokvilnas vai smalkvilnas lakati.
Mūsdienās pastāv priekšstats, ka agrākos gadsimtos daudz tika valkāti pļavas ziedu vainagi, taču vēstures un folkloras liecības vēsta, ka pļavas ziedu jeb tā dēvētie zāļu vainagi galvenokārt tika valkāti ganos, kā arī, protams, Jāņos. Ikdienā jaunas meitas varēja greznoties arī ar dārza ziedu vainagiem. Tajos iepina rozes, kliņģerītes vai samtenes. Svinīgākos gadījumos jau valkāja metāla vai izšūtos auduma vainagus.
18. un 19. gadsimtā visgreznākie bija līgavu vainagi. Ja meita precējās ar zīļu vainagu galvā, tad tam aizmugurē tika piešūtas zīda lentes.
Dienu pirms kāzām pie līgavas sanāca viņas radinieces, draudzenes un kaimiņienes, atnesa katra savas lentes, un tad nu visas lentes tika piešūtas līgavas vainagam. Jo kuplāks lenšu pušķis izveidojās, jo labāk. Pēc kāzām lentes atkal atdeva to īpašniecēm. Rūjienas apkārtnē zināmi tā dēvētie stūra vainagi, kuri darināti no zirgu astriem.
Par skaistākajiem līgavu vainagiem uzskatīja īpaši kāzām darinātus vainagus, tie bija visdārgākie un pēc tādiem tiecās teju katra līgava.
Izplatīts līgavu vainagu veids bija vizuļu jeb zaru vainagi, kuros tika apvienotas metāla plāksnītes, stieplītes, puķītes, smalkas spirālītes un stikla bumbiņas. Johans Georgs Kols 1841. gadā par tiem rakstīja: "Šie vainagi ir no sudraba vai sudrabota skārda, kas, izveidots zaros, puķēs, stiebros un simtos sīku dažādību, savijas nelielā vainagā un izskatās apmēram pēc sudrabota dadža. Parasti tādi ir katrā muižā, un līgavas tos aizņemas."
Populāri bija arī krāsainu stikla bumbiņu (tādu kā mazītiņu eglīšu mantiņu) vainagi un mākslīgo ziedu vainagi. Mākslīgie ziedi tika ražoti Vācijas fabrikās no kokvilnas, zīda vai samta auduma, kā arī no smalka papīra.
Ziedi tika iespiesti karstās metāla formās, tāpēc tie bija telpiski. Lai ziedi izskatītos vēl dabiskāki, tiem pievienoja no līmes izgatavotas putekšņlapas un zaļus kātiņus no smalkām stieplītēm. Vainagus papildināja ar zelta foliju un lentēm. Šādus līgavu vainagus zemnieki paši savās mājās izgatavot nevarēja, tie bija jāpērk par bargu naudu. Tāpēc lielākā daļa līgavu tādus tikai aizņēmās vai iznomāja.
Muzejos līgavu vainagi nonākuši jau stipri novalkāti, jo tos acīmredzot izmantojušas daudzas līgavas.
Sākot ar 19. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad tradicionālais apģērbs jau izzuda no valkāšanas un tā vietā nāca pilsētas apģērbs, modē ienāca miršu vainagi.
Arī tos dienu pirms kāzām darināja līgavu radinieces un draudzenes. 19. gadsimta beigās miršu vainagam klāt sāka vilkt arī plīvuru, ko tajā laikā sauca par šleieri.
