Projekts izmaksājis pusotru miljonu eiro, un sētas vārti būšot atvērti ikvienam. “Mēs ņēmām ideju par lībiešu sētu, ņemot vērā, ka Tārgales pagasts ir piejūras pagasts un administratīvi no viduslaikiem Tārgales centrs ir bijis klāt pie piekrastes ciemiem, Tārgales pagastā dzīvo arī ļoti daudzi lībiešu pēcteči. Manuprāt, šī bija īstā vieta, kur šo realizēt,” stāsta Tārgales pagasta pārvaldes vadītājs un projekta idejas autors Mārcis Laksbergs.
Iepriekš šajā vietā atradusies viensēta. Ideju līdz gatavībai pašvaldība lolojusi apmēram divus gadus, un projekts kopumā izmaksājis pusotru miljonu eiro.
Daļēji tas finansēts no Eiropas fondiem. Idejas autors izrāda, kas Lībiešu sētā izbūvēts – ir saglabāta gan dzīvojamās mājas vieta, gan kūts vieta. Nākotnē plānots izveidot arī koka, metāla vai akmens aitiņas.
“Tālāk – bija doma par zivju žāvētavu, bet mēs mazliet apspēlējām to ideju un nevis saslējām stāvus to laivu, bet nolikām sāniski, un var izmantot atpūtai. Lai saglabātu lībiešu zvejnieku sētas ideju un vizuāli to nodrošinātu, mums ir tīklu žāvētava. Mēs šeit saglabājām kokus, kas šai sētā arī bija – ozols, osis, pīlādži…” stāsta Laksbergs.
“Es šodien tā stāvēju un domāju, ka mēs patiesībā visu laiku [sakām] lībiešu krasts, lībiešu ciemi, bet Tārgale taču pieder pie lībiešu ciemu centra vai mātes, jo Oviši, Lūžņa, Lielirbe – viss, kas ir no Sīkraga uz Ventspils pusi, ir Tārgales valdījumā. Mēs nevaram vairs teikt, ka Oviši, Lūžņa un Lielirbe ir lībiešu ciemi ar kuplu skaitu iedzīvotāju. Tie visi iedzīvotāji ir atraduši dzīvesvietu, darbavietas Tārgalē,” norāda Līvu savienības vadītāja, Lībiešu sabiedriskā un kultūras darbiniece Ieva Erenštreite.
“Es negribētu teikt, ka tas ir autentiski – tie ir tie elementi vai tās ir sajūtas, kuras varētu šeit restaurēt un atdzīvināt, iesaistīties tajās, izmantojot laivu, klēti, nojumi, aku, elementus kā tādus. Man liekas, ka tie ir ļoti dziļi, simboliski elementi, bez kuriem neviena lībiešu sēta, protams, nav nekad pastāvējusi,” uzskata Erenštreite.
“Es esmu ļoti priecīga, ka ir iespēja šo lībiešu kultūrmantojumu popularizēt arvien vairāk, un arvien vairāk mūs uzklausa, arvien vairāk mūs valstī sadzird. Tas ir ļoti būtiski,” akcentē lībiešu kultūras darbiniece un novadpētniece Baiba Šuvcāne. “Diemžēl ļoti daudziem vēl joprojām ir ļoti minimālas zināšanas par lībiešiem kā tādiem, ļoti daudziem tās apstājas pie Indriķa hronikas, un ir reizēm pārsteigums – kā. Un tas ir tas, ko es gribētu nākotnē redzēt, ka Latvijas iedzīvotāji apzinātos to, ka mēs, lībieši, vēl joprojām esam tepat blakus.”
Lībiešu sētas vārti bez pārtraukuma būšot vaļā ikvienam, ar vienu noteikumu – šeit nedrīkstēs ienest alkoholu. Pārkāpējus iemūžināšot videonovērošanas kameras.
“Es katrā gadījumā par to esmu ļoti priecīga, jo es pati esmu uzaugusi, šajā sētā dzīvojot no bērna kājas. Mūsu bērni aug Tārgalē, un man ir prieks, ka mūsu steidzīgajā ikdienā un visā saspringumā ir vieta, kur mēs varam atpūsties, pieminot un atceroties mūsu senčus, mantojumu, kas mums ir, un ar to kopā sadzīvot,” sajūtās dalās tārgalniece Ieva Zariņa.
Mārcis Laksbergs uzsver – viņš ir drošs, ka šeit tiks svinētas latviešu gadskārtas, tāpat cer uz jaunākās paaudzes interesi, norādot, ka Tārgales pamatskolas 1. klases skolēni jau apguvuši lībiešu dziesmas.
