Kultūršoks

Kultūršoks: «Kultūra kā ierocis karā»

Kultūršoks

Kultūršoks: «Skolas grib ātrāk ieviest obligāto valsts aizsardzības mācību»

Kultūršoks: «Kultūra kā ierocis karā»

Režisors Alvis Hermanis: Ukrainā notiekošais izmainījis standartus, kā uzvesties un rīkoties katram valsts pilsonim

"Tas, kas tagad notiek Ukrainā jau vairāk nekā nedēļu, ir pilnībā izmainījis standartus, kā vajag uzvesties un kā vajag rīkoties katram, katram valsts pilsonim," režisors Alvis Hermanis ir pārliecināts, ka šis ir brīdis, kad katram personīgi jāuzņemas atbildība. Arī režisore Māra Ķimele ir pārliecināta, ka šobrīd robežas nevajag vilkt un katram jāatbild par savu domu un rīcību: "Mēs esam tieši pie šīs robežas nonākuši, kad mūsu liktenis šobrīd šūpojas. Nevis Ukrainas liktenis šūpojas, bet pasaules liktenis šūpojas." 

ĪSUMĀ:

Kultūras dzīves organizētāji ar savām sankcijām nekavējas

Tikai pāris stundas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februāra rītā Siguldas pašvaldība izplatīja paziņojumu, ka finansiāli neatbalstīs nekāda veida izglītības, kultūras un sporta pasākumus novadā, ja tajos plāno piedalīties Krievijas Federācijas pārstāvji. Siguldas domes priekšsēdētājs Uģis Mitrevics uzskata, ka nav pieļaujami, ka kādā sporta vai kultūras pasākumā šobrīd satiktos Latvijas un Krievijas pārstāvji: "Tajā pašā laikā ukraiņi tur nevar būt, jo viņi tajā brīdī ir ierakumos, varbūt jau nolikuši savas galvas par dzimteni, un tas, manuprāt, ir neiespējami, jo

gan kultūrā, gan sportā pasākumi vai sacensības – tā ir svētku reize. Ja ukraiņu nav pie svētku galda, tad arī siguldieši nav pie svētku galda." 

Kamēr Siguldai lielākus zaudējumus radīs sadarbības pārtraukšana ar Krieviju sporta norisēs, nevis kultūrā, tikpat radikālus soļus kā siguldieši kara nākamajās dienās spēra viens Latvijas kultūras dzīves smagsvars pēc otra. Atcelts šī gada festivāls "Rīga Jūrmala", kurā bija plānojis piedalīties Sanktpēterburgas Marijas teātra orķestris. No afišas svītroti vairāki Krievijas zvaigžņu koncerti Dzintaru koncertzālē, tās valdes priekšsēdētāja Guntara Ķirša nostāja ir ļoti skaidra: "Dzintaru koncertzāle nepieļaus neviena mākslinieka no šīm valstīm, kuras ir izraisījušas šo vājprātu, klātbūtni Dzintaru koncertzālē notiekošajos koncertos. Jūnijā mēs gaidām apmēram no 70 valstīm Belvederas konkursa finālistus, un mēs esam komunicējuši ar Belvederas konkursu, kur es esmu paudis pilnīgi skaidru uzstādījumu, ka ne žūrijā, ne arī konkursa dalībnieku vidū nedrīkst būt cilvēki, kuri kaut kādā veidā pieļauj un kuri nepauž savu pilsonisko attieksmi pret karu." 

RIBOCA vēl domās, ko darīt

Pārdomās par turpmāko rīcību ir Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles rīkotāji. Biennāli dibinājusi un atbalsta Agnija Mirgorodska – meita Genādijam Mirgorodskim, kurš ir līdzīpašnieks vienam no lielākajiem Krievijas zivju pārstrādes uzņēmumiem. Divas reizes biennāles rīkošanai naudu ziedojis ar Kremli saistītais miljardieris Pjotrs Avens. RIBOCA pārstāve Inese Dābola uzsver, ka laikmetīgās mākslas forums nekad nav noliedzis, ka tā finansējums ir saistīts ar  Krieviju: "Agnija Mirgorodska jau ilgus gadus arī nedzīvo Krievijā, un viņu ģimenes īpašumiem nav nekādas sankcijas, tur nav uzlikti kaut kādi ierobežojumi. Tas ir arī viņas privāts lēmums atbalstīt un palīdzēt, kā vien var. Un, kā mēs tālāk rīkosimies, es šobrīd nevaru pateikt. 

Mēs neesam biennāli atcēluši. Mēs gaidām Rīgā kuratoru Renē Bloku, kurš arī ir norādījis, ka pilnīgi saprot, kāpēc mēs šobrīd pilnīgi esam pauduši šo nostāju, ka mēs ne tik daudz fokusējamies uz izstādes īstenošanu, cik uz notiekošo krīzi.

Tāpat viņš uzrakstīja e-pastā, ka mākslai ir jādod sava atbilde, un redzēsim, kāda būs viņa nostāja." 

Pēc Krimas okupācijas Krieviju ignorēja tikai atsevišķi mākslinieki

Jau Krimas okupācija  2014. gadā izraisīja mūsu kultūras laužu reakciju. Protestējot pret agresiju Ukrainā, viesizrādes Krievijā atcēla Jaunais Rīgas teātris. Politiķi melnajos sarakstos iekļāva Latvijai nevēlamus Krievijas māksliniekus. Režisors Alvis Hermanis atzīst, ka 2014. gadā tam vajadzēja daudz lielāku drosmi: "Ja 2014. gadā mākslinieki būtu sekojuši mums, tad, iespējams, ka nenotiktu tas, kas tagad notiek. 2014. gadā, kad es aicināju boikotēt Krieviju, mēs, Jaunais Rīgas teātris, faktiski bijām vienīgie. Tā ir liela atšķirība iet pret straumi. Tagad straume ir tāda, ka visi piedalās tajā." 

TV un radio personība Baiba Sipeniece-Gavare izraisīja pamatīgu virmošanos sabiedrībā, publiski atgādinot, ka jau pirms astoņiem gadiem teikusi, ka ar ienaidnieku koķetēt nedrīkst un pārmeta grupai "Prāta vētra" un Intaram Busulim turpināšanu muzicēt oligarhu ballītēs: "Devāt sajūtu, ka viņi ir normāli. Lūk, rezultāts! Jūs esat līdzvainīgi!"

Režisore Māra Ķimele uzskata, ka raganu medībām šobrīd nav vietas:

"Nodarboties Latvijā ar savstarpēju karu kultūrā ir neprāts, jo ar to mēs tikai vairojam kara enerģiju.

Kā mēs visi zinām – enerģija jau ir vienota. Un piedalīties karā un apmētāt ar "pļeckām" savus kolēģus un rēķināt, kurš ir vairāk un kurš mazāk nopelnījis vai saistījies vai nesaistījies [ar Krieviju] – šajā situācijā to nevajag darīt." 

Jāvēršas pret Putina režīma atbalstītājiem, ne krieviem

Pēc pirmajiem paziņojumiem, ka neviens Krievijas mākslinieks uz skatuves Latvijā nekāps, nākamajos tika precizēts, ka neviens, kurš nav nosodījis Krievijas agresiju.

"Pats, pats stulbākais – ja tagad sāktos kaut kāds rusofobijas vilnis. Tā būtu pilnīgi idiotiska situācijas novienkāršošana,"

ir pārliecināts Alvis Hermanis.

Alvis Hermanis

Režisors uzskata, ka tādējādi mēs dotu tikai ieganstu tiem spēkiem Krievijā, kas labprāt arī nāktu te palīgā atbrīvot valsti no nacistiem: "Es domāju par to – katrs latvietis Latvijā varētu arī kaut kādā veidā iesaistīties par mūsu krievu līdzcilvēkiem, kas dzīvo šajā valstī. 

Skaidrs, ka tā propaganda ir ārprātīga, no tās nav pasargāts neviens. Tā arī Latvijā dzīvojošā krievu daļa, kuri ir galīgi nomaldījušies, ar viņiem ir kaut kā jārunā.

Katram ir kaimiņi, darbabiedri. Lai tagad kaut kā stabilizētu un normalizētu mūsu pašu Latvijas sabiedrību, tur katrs var piedalīties."  

Mikus Čeže

Muzikologs Mikus Čeže norāda, cik bīstami ir vērsties pret konkrētas tautības pārstāvjiem, kā tas bija ar ebrejiem Otrā pasaules kara laikā: "Trešajā reihā sākumā ebreju mākslinieki nedrīkstēja spēlēt orķestros un viņi vairs nedrīkstēja būt trupās, pēc tam no repertuāra pazuda Mendelsona mūzika, Meijerbēra, Ofenbaha mūzika un vairāki citi komponisti. Tas parāda, cik šāda šķirošana, ja mēs to sākam darīt, ir bīstama, jo sāk ar interpretiem, pēc tam tas var aiziet uz repertuāru, un tāpēc es gribu tomēr atgādināt, ka

Latvijas Nacionālā opera un balets arī šobrīd nešķiro pēc nacionālās piederības, bet sagaida no māksliniekiem skaidru nostāju attiecībā uz šo briesmīgo un noziedzīgo karu."

Ar neitralitāti netiks cauri nevienā pusē

Guntars Ķirsis atzīst, ka viņam vienmēr šķitis, ka kultūra cilvēkus vieno un stāv ārpus politiskajām pretrunām. Taču Krievijas iebrukums Ukrainā šo pārliecību mainījis:

"Ir pilnīgi skaidrs, ka neviens cilvēks pasaulē šobrīd īstenībā nevar teikt – es esmu mūziķis vai sportists, mākslinieks, mani tas neinteresē, kultūra ir kaut kas ārpus stāvošs.

Šobrīd ir tā, ka šādos gadījumos cilvēkam jāuzņemas atbildība par savu valsti, par to valsti, kuras pilsonis viņš ir, un jāpauž skaidra pozīcija." 

Māra Ķimele

Šo pozīciju atbalsta arī Māra Ķimele: "Mums nav jābūt neitrāliem, mums ir jāizšķiras, jo ir arī mākslinieki, kuri ir par karu kā Gergijevs (diriģents Valērijs Gergijevs – red.). Un turpat blakus ir Barenboims (ebreju izcelsmes diriģents un pianists Daniels Barenboims – red.), kurš nodibina orķestri, kurā vienlaicīgi spēlē gan arābi, gan izraēļi un kuri viesojas Palestīnā. Latvijā varbūt viņš būtu pakārts, ierakstīts melnajā sarakstā, jo viņš sadarbojas ar palestīniešiem, ebrejs būdams. Nē, tas nav tik vienkārši."

Pēc Alvja Hermaņa teiktā, skaidra pozīcija attiecībā pret karu Ukrainā tiek pieprasīta arī Krievijā: "Tas nav nekāds noslēpums, bet diez vai visi to zina, ka

Krievijas parlamenta vadītājs Volodins pirms pāris dienām ir vērsies pie visiem Krievijas māksliniekiem un kultūras darbiniekiem, un iedevis viņiem termiņu līdz pirmdienai izvēlēties, kurā pusē viņi nostājas.

Tā kā viņi paši šobrīd sāks strauji zortēt savus māksliniekus, kuri ir par un kuri ir pret karu." 

Kultūras ļaužu pārliecība kara apstākļos arī agrāk ir šķirota

Kultūras ļaudis un viņu devums vēsturiski bieži izmantoti kā varas ierocis. Muzikologs Mikus Čeže kā pirmo piemēru min Hitlera mīlēto komponistu Rihardu Vāgneru: "Otrā pasaules kara laikā, protams, Padomju Savienībā nespēlēja Vāgneru. Rīga bija pirmā pilsēta pēc kara 1956. gadā, kas iestudēja no jauna Vāgnera operas, šajā gadījumā "Tanheizeru", un Rīga to varēja darīt, atsaucoties uz tradīcijām un to, ka Vāgners šeit ir strādājis. Tieši tāpat Padomju Savienībā nebija tik vienkārša situācija, jo galu galā viņi nespēlēja arī daudzus komponistus, kas bija emigranti. Piemēram, situācija ar Rahmaņinovu mainījās un viņa mūziku atkal sāka daudz spēlēt Padomju Savienībā gan radio, gan koncertos, kad viņš ziedoja lielu naudas summu Padomju armijai cīņai ar vāciešiem. Ļoti bieži kultūra tiek izspēlēta šajā politiskajā kontekstā." 

Apzinoties radošo prātu iespējas ietekmēt līdzcilvēkus, tiek sagaidīta konkrēta rīcība no krievu kultūras telpas.

Režisors Alvis Hermanis pieprasīja, lai viņa vārds Maskavā tiktu noņemts no izrādes "Šukšina stāsti" afišām un aicināja krievu kolēģus protestēt pret notiekošo Ukrainā, pārtraucot spēlēt izrādes: "Mans vēstījums krievu teātra ļaudīm bija, ka es uzskatu, ka viņiem ir jāpārtrauc izrādes, tāpēc, ka viņiem jātaisa kaut kāds spiediens uz savu sabiedrību, ka nebūs viss kā normāli, viss šobrīd ir pilnīgi paralizēts. Tā būtu kolektīvā nepaklausība, žests, ka mēs vienkārši neejam uz darbu. Jo es saprotu, ka viņi ļoti, ļoti baidās iet uz ielām, jo tur viņus fiziski močī, bet neiet uz darbu – tas man liekas vieglāks pretošanās paveids, kas nav izmēģināts." 

Latvijā palīdzības sniegšanā jāiesaistās katram   

Taču Latvijas apstākļos mākslinieki savu lomu, lai saliedētu tautu un solidarizētos ar Ukrainu, šobrīd negrib izcelt. Alvis Hermanis ir pārliecināts, ka šis ir brīdis, kad katram personīgi jāuzņemas atbildība:

"Štrunts par māksliniekiem. Es domāju par katru pilsoni, par katru cilvēku atsevišķi – katram ir jādomā, kā viņš var kaut ko lietas labā darīt.

Tad, kad Zelenskis par prezidentu gribēja kļūt, tad viens no viņa saukļiem bija, ka katram Ukrainas iedzīvotājam ir jājūtas un jāuzvedas, it kā viņš ir valsts prezidents. Ar tieši tādu atbildību. Tagad arī redzam, ka šie vārdi iegūst apstiprinājumu un piepildās ar tādu jēgu, kāda vispār nevienam sapņos nerādījās.

Tas, kas tagad notiek Ukrainā jau vairāk nekā nedēļu, ir pilnībā izmainījis standartus, kā vajag uzvesties un kā vajag rīkoties katram, katram valsts pilsonim.

Es domāju, ka katrs var izdomāt veidu, kā iesaistīties, ne tikai parakstīt kaut kādas vēstules un piedalīties kaut kādās kolektīvās akcijās. Ar to ir par maz. Katram personīgi ir jāuzņemas atbildība tā, kā ukraiņi mums rāda to piemēru. Jo tas ir skaidrs, ka ukraiņi tagad cīnās arī par mums. Burtiskā nozīmē. Tas nav skaists poētisms.

Daudziem ir skaidrs, ja Ukrainā kara akcija būtu ātri beigusies, tad nākamie būtu mēs."

Arī Māra Ķimele ir pārliecināta, ka šobrīd robežas nevajag vilkt: "Katram jāatbild par savu domu, rīcību un jāizvērtē katra situācija individuāli. Nekas nav kopā, bet mēs visi esam kopā uz vienas bumbiņas. Kur var arī uzsprāgt visi kopā.

Mēs esam tieši pie šīs robežas nonākuši, kad mūsu liktenis šobrīd šūpojas. Nevis Ukrainas liktenis šūpojas, bet pasaules liktenis šūpojas." 

KONTEKSTS:

24. februārī Krievija pēc tās prezidenta Vladimira Putina paziņojuma par "militāro specoperāciju" sāka iebrukumu Ukrainā, kur sākotnēji triecienus raidīja uz militārās infrastruktūras objektiem, bet vēlāk, kad Ukrainas spēku pretošanās izrādījās negaidīti sīva, sāka arvien nežēlīgāk bombardēt Ukrainas pilsētas. Līdz ar to bojā iet arī civiliedzīvotāji. Tāpat tiek ziņots par lūgumiem veidot humānos koridorus, jo vairākās pilsētās cilvēki nevar saņemt pat visnepieciešamākās preces.

Krievijas uzbrukums Ukrainai izraisījis vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas.

Nedēļā pēc iebrukuma sākuma Ukrainu pameta aptuveni viens miljons cilvēku, liecina ANO Bēgļu aģentūras dati. Kopumā, pēc ekspertu aplēsēm, krīze Ukrainā varētu atstāt bez pajumtes 12 miljonus cilvēku. Latvija gatavojas uzņemt 10 000 iespējamo Ukrainas bēgļu.

Kā palīdzēt?

Uzņēmumiem, kas vēlas palīdzēt, reģistrēties šeit – koordinatori ar jums sazināsies.

Iedzīvotājiem, kas vēlas palīdzēt, reģistrēties šeit – koordinatori ar jums sazināsies.

Uzņēmumiem, kas gatavi ziedot preces vai bez maksas uzņemt bēgļus, reģistrēties šeit.

Uzņēmumiem, kas gatavi nodarbināt bēgļus, reģistrēties šeit.

Iedzīvotājiem, kas gatavi bez maksas uzņemt bēgļus, reģistrēties šeit.

Ziedot Ukrainas Aizsardzības ministrijai var šeit.

Ziedot Ukrainas cilvēkiem var šeit.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt