Laikmeta krustpunktā

Zolitūdes traģēdija, Krimas okupācija. Saruna ar bijušo valsts prezidentu Andri Bērziņu

Laikmeta krustpunktā

Strauji kāpumi un sāpīgi kritieni, politiski un personiski. Saruna ar Einaru Repši

Man gribētos runāt ar krievu karavīru mātēm. Saruna ar rakstnieci Māru Svīri

Rakstniece Māra Svīre Krievijas karavīru mātēm: Neceriet, ka viņi tur kļūs par varoņiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Man ļoti gribētos runāt ar krievu karavīru mātēm, jo mātes ir liels spēks, bet izskatās, ka klusē. Es arī tagad būtu sacījusi – sauciet savus dēlus mājās! Neceriet, ka viņi tur kļūs par varoņiem." Tā saka rakstniece Māra Svīre, kura šo karu, kas viņas dzīvē jau ir otrais, izjūt pavisam personiski.

Rakstniece Māra Svīre, kas zināma arī ar pseidonīmu Astra Priede, ir latviešu prozaiķe un dramaturģe. Pēc Māras Svīres stāsta "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" ir tapusi režisora Jāņa Streiča filma ar tādu pašu nosaukumu, kas ir ierindota Latvijas filmu kanonā, kā arī Māra Svīre ir seriāla "Likteņa līdumnieku" scenārija autore, kas veidots pēc viņas vīra rakstnieka Vladimira Kaijaka romāna motīviem. 

1960. gada februārī Māra Svīre uzsāka darbu Latvijas Radio, veidojot literārus raidījumus bērnu redakcijā, vēlāk darbojusies jaunatnes redakcijā. No 1970. līdz 1975. gadam strādājusi žurnālā "Padomju Latvijas Sieviete" par nodaļas redaktori. Kopš 1975. gada – profesionāla literāte, daudzus gadus bijusi arī Latvijas Rakstnieku savienības valdes locekle.

Māra Svīre apbalvota ar 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi un 2011. gadā ar Triju Zvaigžņu ordeni par izcilu Tēvijas mīlestību un mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā. 

"Man vispār nepatīk žēloties, un es domāju, ka nevajag žēloties, bet nav jau pamata šobrīd arī lieliem priekiem, pat ne maziem priekiem. Ir pārāk grūts brīdis ne tikai Ukrainai, bet visai pasaulei," pašlaik notiekošo vērtē Māra Svīre. 

Viņa ir kara laika bērns. Kad sākas Otrais pasaules karš, rakstniecei bija četri gadi, karam beidzoties – astoņi. Māra Svīre stāsta, ka atminas Uzvaras dienu, kad visi bijuši patiesi priecīgi, jo kara laikā ļoti daudz ģimenes bija zaudējušas savus tuviniekus.

"Par laimi, mūsu ģimenē ne. Sagadījās tā, ka tētis bija par vecu, lai viņu iesauktu. Tomēr visas tās kara un pēckara grūtības... Bet es neredzēju nevienu kritušo, es neredzēju nevienu šāvienu, nevienu bumbas sprādzienu. Vienreiz kādu gabalu no mums, bet to es ar bērna acīm uzskatīju par piedzīvojumu," atminas Māra Svīre.

Ir uzskats, ka katrai paaudzei ir jāpiedzīvo savs karš, taču rakstniecei Mārai Svīrei un viņas paaudzei šis ir jau otrais karš, un rakstniece uzsver, ka šoreiz viņa to uztver ļoti personiski:

"Es nespēju to citādi nosaukt kā par noziegumu, bezsirdīgu noziegumu. Un atkal man visvairāk ir jādomā par cilvēkiem – gan par tiem, kuri cieš, gan tiem, kas to ir sarīkojuši. Un es nevaru saprast, kas notiek viena briesmīgu ideju pārņemta cilvēka [Putina] galvā, ka viņam nav tādu jūtu kā žēlums.

Kā viņš var naktīs gulēt? Un galu galā – ko viņam vajag? Viņam vajag apmierināt savas lielkrieviskās ambīcijas. Un tā dēļ viņš ir ar mieru nopostīt pilsētas, nogalināt cilvēkus. Tas ir tik traģiski, ka neko vēl briesmīgāku nevar iedomāties."

Rakstniece Māra Svīre gan ir pārliecināta, ka labo cilvēku pasaulē ir daudz vairāk nekā slikto, taču, pēc viņas novērojumiem, daudz biežāk vara ir slikto cilvēku rokās, tāpēc šāds ļaunums izplatās.

Barikāžu laikā, 1991. gada 12. janvārī, viņa Latvijas Radio uzrunāja omoniešu mātes:

"Man jūsu žēl. Es nezinu, vai jūs esat pelnījušas pārmetumus, ka jūsu dēli izauguši tādi, ka viņiem nekas nav svēts, pat ne cilvēka dzīvība. [..] Varbūt, ka jau pašā sākumā tieši tāds bija šīs vienības veidotāju briesmīgais nodoms – radīt robotu vienību, kam viss cilvēcīgais ir svešs. Bet tie puiši taču nav no šausmu filmas izkāpuši. Vai jums, omoniešu mātes, nav smagi, apzinoties, ka jūsu dēli šauj uz neapbruņotiem cilvēkiem, ka jūsu dēli ir akls ierocis tautas nodevēju rokās, ka viņi nostājušies pret saviem likteņa brāļiem, lai arī tie piederētu citai tautībai un runātu citā valodā? Jūs vēl varat saviem dēliem palīdzēt – sauciet viņus mājās! Tos, kuru rokas nav aptraipītas asinīm. Vai jūs domājat, ka viņi jūs neklausīs? Sakiet saviem dēliem, ka jūs negribat kļūt par slepkavas māti, ko tauta nolādētu. Sakiet, ka viņiem nav pretinieku, jo pretī stāv tautas griba, tautas izvēle, tautas uzdrīkstēšanās, un to taču nevar nošaut. Tas ir spēks, kura priekšā būs jākapitulē agrāk vai vēlāk, un tomēr tad jau labāk, kamēr vēl nav par vēlu."

Pašreizējo pasaules notikumu kontekstā šis runas fragments ir patiesi trāpīgs. Kā atzīst pati Māra Svīre, tad arī pašlaik viņa labprāt runātu ar krievu mātēm, kuru dēli Ukrainā šauj uz nevainīgiem cilvēkiem: "Man ļoti gribētos runāt ar krievu karavīru mātēm, jo mātes ir liels spēks, bet izskatās, ka klusē. Es arī tagad būtu sacījusi – sauciet savus dēlus mājās! Neceriet, ka viņi tur kļūs par varoņiem.

Viņiem ir jāatsakās no nevainīgu cilvēku slepkavošanas."

Māra Svīre
Māra Svīre

Dzīves gaitā rakstniece ir gan iepazinusi, gan strādājusi kopā ar daudziem krievu tautības cilvēkiem, taču Māra Svīre pauž, ka viņai nav līdz galam skaidrs, kādēļ liela daļa cilvēku Krievijā klusē.

"Cilvēkiem ir pašsaglabāšanās instinkts, un arī to nevar pārmest. Bet es pārmetu tiem, kuri attaisno. Tiem, kuri saka, jā, pareizi, vajag pārmācīt ukraiņus. Vai tiešām viņi paši nespēj salikt kopā, ka Ukraina, kas ir maza valsts, salīdzinot ar lielo Krieviju, spēj apdraudēt Krieviju? Un par to ir jāsoda ar nāvi? Par to man ir jādomā, un es nesaprotu.

Vai tiešām krievu tautai nav loģiskās domāšanas? Vai tiešām viņi ir tā jau ģenētiski ar visādām padomju varas represijām sabojāti, ka vienkārši tic vienai patiesībai, kas tiek pateikta priekšā?" savā  neizpratnē dalās Māra Svīre. 

Šobrīd rakstniece Latvijā jūtas droši, taču uzskata, ka jautājums par to, kā šis karš beigsies, ir ārkārtīgi smags un sarežģīts: "Es neprotu spēlēt šahu, bet es zinu, ka šahā ir tāda "pata" situācija, kad viens nevar uzvarēt un otrs nevar uzvarēt, un padoties arī nevienam nav pamata. Man liekas, ka, ja jau nav izveidojusies Ukrainā šī "pata" situācija, tad tā izveidosies. Trakākais, ka krievu armija šajā situācija nevar aiziet no Ukrainas zemes, jo tas izskatīsies pēc padošanās, par kuru Putinam nāksies atskaitīties savai tautai. Skatīsimies, kā tas viss būs.

Vienīgais mierinājums – ja uzvarēs ukraiņi, un to es viņiem novēlu, tad visa Eiropa un visa pasaule palīdzēs Ukrainu atjaunot."

 

KONTEKSTS:

24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Krievija cerēja dažu dienu laikā ieņemt Kijivu un citas lielākās Ukrainas pilsētas, taču Ukrainas bruņotie spēki izrādīja sīvu pretošanos okupantiem un Krievijai nav izdevies sasniegt savus mērķus. Krievijas okupācijas spēki turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas, izraisot arvien lielākus upurus civiliedzīvotāju vidū.

Aprīļa sākumā starptautisko sabiedrību šokēja ziņas no Kijivas apgabala pilsētas Bučas, kur Krievijas karaspēks nežēlīgi izrēķinājies ar civiliedzīvotājiem. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis to raksturojis kā kara noziegumu un genocīdu pret ukraiņu tautu.

Ukrainu kopš karadarbības sākuma pametuši jau vairāk nekā četri miljoni bēgļu.

Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti