- Svētceļojums milicijas uzraudzībā
- Jaunais muzejs kupču ielā
- Raiņa dienās Stučku toleranti noklusē
- Likteņlīniju savijumi un nonīkušās priedes
- Kur Rainis ir viskailākais?
- Fotogalerija
Nu ko lai saka, Rainis pats savā biogrāfijā šādiem kultūru pieskares punktiem iemeslu devis pietiekami. Slobodskā, kas atrodas 35 kilometru attālumā no Kirovas, kādreizējās Vjatkas, kas kļuva par šī gada Raiņa dienu epicentru, pēc tiesas sprieduma jaunstrāvnieku lietā Rainis pabija izsūtījumā no 1899. līdz 1903. gadam.
Svētceļojums milicijas uzraudzībā
Uz Kirovu dodamies vilcienā, kas ir patīkami lēns transporta līdzeklis, un dod iespēju pa ceļam lasīt Raiņa kopotu rakstu 20. sējumu, tajā apkopotas viņa vēstules no Slobodskas. Lielākoties adresētas Aspazijai, ar kuru Rainis īsi pirms došanās uz Slobodsku Pleskavā ir apprecējies. Manu mīļo, sirsnīgi, manu vienīgo, svēto mutiņ! Mīļvārdiņi, lai uz ierobežotā papīra laukuma vairāk varētu sarakstīt, tiek saīsināti, pastkartes tika sūtītas pēc iespējas vai no katras stacijas, ceļš no Pleskavas līdz Slobodskai 19. – 20. gadsimta mijā prasīja gandrīz nedēļu.
„Vakar daudz gulēju, šodien Maskavā nopirkšu tēju un kaviāru. Es iztieku ļoti lēti.” No Ņižnijnovgorodas Rainis tālāk ceļo ar kuģi: „Es vienmēr klausu mīļajai pūkmutiņai, un tāpēc man klājas labi zemes virsū, gan arī uz ūdens, valkāju divus kreklus, kajīte ir segta…. Esmu pilnīgi pieradis pie savas uzturēšanās vietas, nemaz nejūtu ogļu un zivju smaku, kas apņem visu kuģi kā sargājoša atmosfēra.”
Šai braucienā biju kopā ar vairāk nekā desmit cilvēku delegāciju no Latvijas – kopā ar muzejniekiem Gaidu Jablovsku, Ritu Meinerti, Elvīru Blomu, literatūrzinātniekiem Ausmu Cimdiņu, Jāni Zālīti, rakstnieku Paulu Bankovski, Latvijas institūta direktori Kārinu Pētersoni, muzikologu un savu kolēģi Orestu Silabriedi, aktrisi Ingu Aizbalti, dziedātāju Ievu Paršu un pianisti, Latvijas Mūzikas akadēmijas profesori Hertu Hansoni.
Slobodsku sasniedzam tikai trešajā dienā pēc ierašanās Kirovā, šai skaitlī ir kaut kas no Antiņa jājiena Stikla kalnā, un tas nav vienīgais iemesls, kāpēc jūtos mazliet kā svētceļojumā. Var jau uz to paraudzīties mazliet arī ironiski, manās rokās vilciena kupejā bružājas kopotu rakstu sējums, un ne pacilājošāk kā lokomatīves taure uz priekšu dzen paciltātības sajūta – es – tagad gluži kā Rainis, taču Rainis, dodoties uz Slobodsku, to darīja negribības pilns.
Aiz muguras jaunstrāvnieku tiesas prāva, to lieliski apraksta Roalds Dobrovenskis grāmatā „Rainis un viņa brāļi”, viņa biedri – Pēteris Stučka, jo īpaši Jans Jansons-Brauns, ar kuru abi sacentās par Aspazijas sirdi, pieraksta viņam visus iespējamos grēkus, kādu brīdi šķiet, ka Rainis no nāves soda nošaujot vairs nav glābjams. Doties uz Slobodsku – nozīmēja arī šķirties no Aspazijas, tad vēl tās veselības problēmas. Rainis raksta lūgumrakstu pēc lūgumraksta – atlikt izsūtījumu, nesūtīt uz mazpilsētu, piešķirt pabalstu… viss velti.
„Manu zelta … šodien kopš astoņiem rītā esmu savā noteiktā dzīves vietā Slobodskoj. Te ir maza ligzda, mazāka par Paņevēžu, vairāk dārzu un mūra namu, divās ielās ir iesākts bruģējums, kas tomēr ir vēl piedauzīgāks par peļķēm, pavisam laikam 4-5 ielas.”
Slobodskā mūs sagaida ar sālsmaizi un baznīcas zvanu skaņām. Latvijas delegācijas ierašanās ir starptautisks pasākums, milicijas mašīnas neatkāpjas ne par soli, gatavas apturēt jebkādas nekārtības. Kopš Raiņa uzturēšanās šeit bruģētu ielu kļuvis vairāk, iedzīvotāju skaits izaudzis līdz 37 tūkstošiem, taču dārzi gan gājuši mazumā. Tā vietā asfaltēts centrālais laukums, kur blakus baltai baznīcai balts mazgabarīta Ļeņins.
Būtu mūsu vaļa, mēs uzreiz skrietu meklēt tās priedes Vjatkas upes krastā, kuras loki un stāvie krasti tik ļoti atgādina Daugavu. Tieši Slobodskā Rainis sarakstīja savas „Lauztās priedes” un tapa dzejoļu krājums „Tālas noskaņas zilā vakarā”. Taču vispirms svinīgās uzrunas un ekskursija pa vietējo novadpētniecības muzeju, kas ir viens no trim Slobodskas apkārtnes muzejiem, kas kopā ar Raiņa memoriālo muzejmāju veido Slobodskas muzeju – izstāžu centru.
Jaunais muzejs kupču ielā
Žanna Žiļina, Raiņa muzejmājas vadītāja, šai amatā ir jau no muzeja dibināšanas brīža.
„Mūsu muzejs ir jauns. Nupat palika tikai 23 gadi. Muzejs tika atvērts 1992. gada 19. maijā, taču tā priekšvēsture bija ļoti gara,” stāsta Žiļina. „Mūsu pārziņā ir divstāvu koka ēka, un tas patiešām ir memoriāls muzejs, jo šai ēkā Rainis apmetās 1900. gada aprīlī un nodzīvoja šeit līdz pat izsūtījuma beigām – 1903.gada maijam. Muzejā ietilpst Raiņa memoriālā istaba un izstāžu zāle. Mājas pirmajā stāvā ir pavisam jauna ekspozīcija „Romantikas muzejs”, kas ir tapis, lai godinātu rakstnieku Aleksadru Grīnu. „Sārto buru” autors ir mūsu novadnieks. Viņš ir te dzimis, tāpēc esam vienā mājā iemitinājuši veselus divus lieliskus dzejniekus-romantiķus.”
Tā kā mūsu svinīgā uzņemšana notiek darba dienas vidū, nav brīnums, ka bez oficiālajām amatpersonām un muzejniekiem, apmeklētāju vidū lielākoties ir pensionāri. Piesēžos blakus Antoņinai Petrovnai, lai drusku painteresētos par viņas attiecībām ar Raini.
„Interesanti, kāpēc tieši Jānis Rainis ir tādā cieņā, to gan gribētos zināt, un kāpēc tieši šeit, uz Vjatkas zemes?” interesi neslēpj pensionāre, atklājot, ka muzejā viesojas jau otro reizi.
Antoņinu Petrovnu interesē arī pašas mājas vēsture. „Re, izrādās, saimnieki paši te nemaz nav dzīvojuši, jo te bija īres dzīvokļi. Tiem laikiem šis ir liels nams. Izrādās, ka dzīvokļi bija vairāki un saimnieki paši – pietiekami iztikuši, lai dzīvotu citur. Kupči, vai! Es jau teicu, Slobodska agrāk bija kupču pilsēta un visa šī Vjatkas iela bija pilna ar kupču mājām – koka, mūra, divstāvu ēkām, jautri izkrāsotiem vārtiem, vāzēm, kurās ziedēja puķes, un pieminekļiem. Slobodskā lēja pat zvanus. Bija zvanu tornis.”
Mūsu sarunā ar Žannu Žiļinu, muzeja vadītāju, pieminēts muzejnieces un Raiņa zinātājas Gaidas Jablovskas vārds. Un tas ir ārkārtīgi interesanti – kā katram šīs mājas apmeklētājam ir savas atmiņas par māju, kas tagad nes Raiņa muzejmājas vārdu. Jablovska atminas 1988. gadu, kad muzejnieki atbraukuši palīdzēt ar Raiņa materiāliem.
„Mēs atbraucām un redzējām, ka šīs Raiņa mājas Vjatkas ielā 24 nav. Ir pamati un ir stāsts, ka ir projekts, kā to uzcelt no jauna, jo iepriekšējā savu mūžu nodzīvojusi,” turpina Jablovska. Ēka uzcelta pēc sentēvu metodēm, bez naglām.
Tas nu atkal ir pārsteigums! Māja, kas izskatās tik sena, patiesībā izrādās restauratoru darbs, un šo nobīdi no vēstures patiesības nav pamanījuši pat paši slobodskieši. Māja tagad ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, un te nu ir iemesls latviešiem noliekt galvu pateicībā par slobodskiešu ieguldītajiem līdzekļiem un gribu Raiņa piemiņas saglabāšanā.
Žanna Žiļina stāsta, ka paša Raiņa personīgo lietu muzeja fondos nav, lai gan ļoti gribētos. Ir divi priekšmeti - pīts krēsls un fotogrāfiju rāmītis, kas piederēja mājas saimniecei Maizes ielā, kur Rainis īrējis istabu tūlīt pēc ierašanās Slobodskā. Lietas, kas patiešām atradušās izīrējamā istabā.
Raiņa dienās Stučku toleranti noklusē
Muzejam ir ap septiņiem tūkstošiem apmeklētāju gadā, tas ir diezgan daudz. Kā magnēts kalpo teatralizētas ekskursijas, teātra spēlēšanā visplašākajā nozīmē. Arī mēs tiekam sagaidīti ar fragmentu no „Pūt, vējiņiem”, lomās iejūtas paši muzeja darbinieki, kostīmi – gandrīz latviešu tautas tērpi.
Lugas skatam, seko, protams, „Pūt, vējiņi!” korizpildījumā ierakstā, es tajā ieklausos kā pirmo reizi. Sarunās ar muzejniecēm, man patiešām pirmo reizi ir izkristalizējies un kļuvis skaidrs, kāpēc šī lībiešu krogus dziesma ir zināma visā Padomju Savienībā, un vairākām paaudzēm tik viennozīmīgi saistās ar Latviju. Rakstniecības un mūzikas muzeja fondos joprojām glabājas ļoti interesanti materiāli no 1985. gada, Raiņa simtdivdesmitgades, kad luga „Pūt, vējiņi!” tika iestudēta apmēram 40 teātros visā Padomju Savienībā, un kad, kā piemēram, šī gada sākumā, mums pienāk ziņas no Ļvivas Akadēmiskā drāmas teātra, ka tur „Pūt, vējiņi!” šī gada sākumā iestudēti ukrainiski – tie faktiski ir augļi no tā jaudīgā ieguldījuma kultūrā, kas tika veikts padomjgados.
Vjatkas Valsts humanitārās universitātes studentu sagatavotajā Raiņa dzejas kompozīcijā šī dziesma izskan atkal, un tā tik tiešām vairs nav tautas dziesma, bet gan mūzika no teātra izrādes. Tas ir iemesls aizsākt vēl kādu tēmu, par ko nācās aizdomāties, viesojoties Raiņa izsūtījuma vietā Slobodskā, radoša cilvēka, mākslinieka likteņa un politikas savijums.
Slobodskā Raiņa ielas nav. Viena no centrālajām ir Aleksandra Grīna iela, to šķērso Pētera Stučkas iela. Jā, arī viņš reizē ar Raini kopā ar savu sievu, Raiņa māsu Doru ierodas Slobodskā izciest nomitinājuma termiņu, un arī viņam šogad aprit simt piecdesmit, taču Raiņa dienu ietvaros viņa vārds toleranti tiek noklusēts – vēstures interpretācija Latvijā un Krievijā atšķiras.
Jurijs Malihs, dzelzsceļnieks, biologs, žurnālists un rakstnieks, savā grāmatā „Likteņlīniju savijums” diezgan pamatīgā pētījumā mēģinājis izklāstīt savu versiju par Stučku un Raini.
Likteņlīniju savijumi un nonīkušās priedes
Raiņa dienu ietvaros Kirovas apgabala Valsts arhīvā tika atklāta arī dokumentu izstāde, kas arī savā veidā izsekoja šiem latviešu un Vjatkas iedzīvotāju likteņu savijumiem. Literatūrzinātnieks Jānis Zālītis ne pirmo reizi pēta dokumentus Kirovas apgabala arhīvā, taču arī viņš ir pārsteigts par latviešu lomu Vjatkā ap 1918. gadu, taču arī Otrā pasaules kara gados, laikā no 1941 līdz 1945. gadam uz Kirovu tiek evakuēti gan bērni (Kirovas apgabalā esot bijuši 150 bērnu nami), gan arī kultūras darbinieki – Anna Sakse, Andrejs Balodis, Andrejs Upīts, tieši no Kirovas netālajā Kstiņinā, kur izmitināts atpūtas namā, Andrejs Upīts saraksta „Zaļo zemi”. Šajos gados Kirovā reizi nedēļā pat iznāk avīze „Cīņa” ar metienu tūkstoš eksemplāru latviešu valodā. Kirovas radio skan īpaša programma – runā latviešu dzejnieki. Rainis kalpo kā atslēgvārds, taču iemeslu, kāpēc Slobodskā atrodas vienīgā Raiņa muzejmāja ārpus Latvijas, jāmeklē tieši šajos likteņlīniju savijumos.
Jurijs Malihs stāsta, ka Slobodskā Raiņa un Stučkas attiecības uzlabojušās. „Tās bija tīri ģimeniskas attiecības. Viņi apciemoja viens otru,” turpina Malihs. „Es pats domāju, ka Stučka bija izcils jurists, bet Rainis kā jurists nebija pārāk pieprasīts. Tas liek aizdomāties. (..) Rainis bija dzejnieks – gluži atšķirīga personība. Abiem šiem izcilajiem cilvēkiem bija katram savs skatījums uz politisko situāciju, uz pasauli un to, kā to vajadzētu mainīt.”
Kā spilgtu emocionālu mirkli Malihs atminas 1985.gadu, kad Slobodskas parkā par godu Raiņa 120.jubilejai tika stādīta priežu aleja. Pilsētas vadība bija sagādājusi tiešām labus priežu stādus un cilvēki strādāja ar lielu entuziasmu, taču, piedaloties stādīšanā, Maliham sažņaugusies sirds, jo viņš redzējis, ka nekas nesanāks, jo zeme – akmens un māls, bet priedēm vajag smilti.
„Emocionāli man bija sajūta, ka darām kaut ko nepareizi. Tā arī bija – priedes nonīka,” stāsta rakstnieks, izsakot pārliecību, ka Raiņa priedes tomēr tiks iestādītas – kopā ar vietējās internātskolas skolēniem.
Kur Rainis ir viskailākais?
Tās sajūtas, ko Jurijs Malihs apraksta stāstā par priedēm – ideja laba, taču neieaugas. Pavisam citu iemeslu dēļ, taču ir arī manējās. Un tās ir sajūtas, kas saistās ar dialoga neiespējamību.
Ja rietumnieciskā domāšana par lielāko traģēdiju uzskata cilvēka personīgās brīvības ierobežošanu – un tieši tas ir tas, kas notika ar Raini Slobodskā, tad šajās Raiņa dienu uzrunās vairākkārt izskanēja, ka nemaz jau tik slikti Rainim te neklājās, galu galā tieši šeit viņš kļuva par īstu dzejnieku.
Ar Paulu Bankovski tiekamies pie Hercena vārdā nosauktās Kirovas zinātniskās bibliotēkas. Iepriekšējā dienā esam uzzinājuši, ka tā ir ne tikai nosaukta Aleksandra Hercena vārdā, bet viņš patiešām šo bibliotēku ir dibinājis. Kā izsūtītais, tiesa, 70 gadus pirms Raiņa. Arī Hercena piemiņa tiek turēta augstu.
Sava veida fons mūsu vizītei ir arī 9. maija plakāti, kas nu itin nemaz nav vērsti uz pagātni. Ir sajūta, ka Krievijas cīņa pret neredzamo ienaidnieku joprojām turpinās, un tāpēc arī šodien, līdzīgi kā cariskās Krievijas laikā, ir pašsaprotami un pat vajadzīgi ierobežot radošas personības brīvību.
Un šīs pretrunīgās sajūtas mani pavadīja visu Kirovas apmeklējuma laiku, no vienas puses – milzīga sirsnība, rūpes, acīmredzami ieguldītais pedagogu darbs, veidojot uzvedumus, koncertus, turpinot stāstīt iedvesmojošu stāstu par latviešu dzejnieku Raini. No otras – šī domāšanas kļūda, stāstā par Raini, kas tik pacilāti skanēja no skatuves bija kaut kas no vakardienas.
Gaida Jablovska viesošanās noslēgumā pauda gandarījumu par Raiņa dienām, jo tik daudzi cilvēki tām gatavojušies – lasījuši Raini un Aspaziju. Taču Aspazijas lugu tulkojumu trūkums licis delegācijas vadītajai domāt par to, ko neesam izdarījuši Raiņa un Aspazijas dzimtenē.
Slobodskas vēstules būtu pirmais, kas jāizdod krieviski. Un Rainis, kurš Slobodskas izsūtījumā tulkoja krievu literatūras ģēnijus – Gorkiju un Puškinu, pats, iespējams, ar savu patieso ideju jaudu varētu kļūt par tulku, sarunas iespējamību starp divām kultūrām.
Jo viskailākais Rainis, izrādās, ir nevis peldkostīmā, bet gan kopotajos rakstos – to savukārt es secināju tajās četrās naktīs, ko pavadīju vilciena kupejā.
