Vispirms – neliels ekskurss vēsturē.
"Sveicam dzimšanas dienā, Pils!" tādu plakātu ķīmiskās šķiedras rūpnīcā strādājošie jaunieši bija atnesuši uz svinīgo mītiņu par godu Ķīmiķu kultūras pils atklāšanai. Tā tika nodota ekspluatācijā Padomju Savienības izveidošanas 50. jubilejas gadā un neilgi pirms tā dēvētās Oktobra revolūcijas 55. gadadienas. Kā liecina to laiku avīzes, būvniecība noritēja ne pārāk gludi – bija gan projektētāju kļūdas, gan kavējās aprīkojuma piegāde, pieredzējušu speciālistu arī ne vienmēr bija pietiekami.
1972. gada vasarā no Rīgas pēkšņi pārtrauca sūtīt granīta smelkni, kas bija vajadzīga ēkas fasādes apdarei. Tomēr galu galā celtnieki un viņu daudzie palīgi no ķīmiskās šķiedras rūpnīcas spēja apvienot spēkus un sarkano lentīti 1972. gada 22. oktobrī pārgrieza Komunistiskās partijas Daugavpils pilsētas komitejas pirmais sekretārs Nikolajs Altuhovs.
Svinīgā atklāšanas ceremonija turpinājās ar pirmo svētku koncertu jaunā kultūras centra lielajā zālē.
Un par pašu pirmo Ķīmiķu kultūras pilī izskanējušo skaņdarbu kļuva komponista Aleksandra Holminova "Dziesma par Ļeņinu", kuru izpildīja koris "Daugava" Latvijas Nopelniem bagātā mākslas darbinieka Staņislava Broka vadībā (pusgadsimtu vēlāk svētku koncertā uzstāsies orķestris "Daugavpils Sinfonietta", kuru vada Staņislava Broka dēls, komponists un diriģents Aivars Broks – L.V.)
Ķīmiķu kultūras pils bija tiem laikiem grandioza būve – astoņos tūkstošos kvadrātmetru atradās skatītāju zāle 1200 vietām un kinofilmu un lekciju zāle 400 vietām. Turklāt pilī bija 14 mēģinājumu telpas, bibliotēka ar divām lasītavām, sporta zāles svarcelšanai un galda spēlēm. Zāles bija aprīkotas ar mūsdienīgu apgaismojumu, stereofonisko un kinoaparatūru.
Ķīmiķu kultūras pilī bija tobrīd Latvijā vienīgā zāle ar gaisa kondicionēšanas iekārtu.
Jaudas tika izmantotas pilnībā – Ķīmiķu kultūras pilī notika visi lielie un nozīmīgie pilsētas pasākumi, visu žanru zvaigžņu koncerti; līdz 1990. gada pilī strādāja apmēram 50 radošo kolektīvu, kuros piedalījās visi interesenti, – no skolēniem līdz pensionāriem. Daži kolektīvi bija pazīstami tālu aiz Daugavpils robežām. Piemēram, kinostudija "Synthesis", to vadīja Valentīns Marģevičs, kura filmas godalgotas starptautiskos konkursos. Vai tautas teātris "Iskateļ", kuru tolaik vadīja Pjotrs Hohlovs, – šī teātra izrādes uzvarēja pašdarbības kolektīvu Latvijas skatēs un guva panākumus Padomju Savienības mēroga festivālos.
Laiki mainījās. Ķīmiskās šķiedras rūpnīca pārtrauca darbību. Ķīmiķu kultūras pili pārdēvēja par Kultūras un sporta pili, māksliniecisko kolektīvu skaits strauji saruka. Dažas telpas bija jāizīrē, kultūras pilī tika ierīkots autosalons un tirdzniecības centri (šo rindu autore atceras, kā 1998. gadā Romāns Viktjuks atveda uz Daugavpili savas leģendārās "Kalpones" un režisora preses konference notika mēbeļu veikalā Kultūras pils otrajā stāvā. Viktjuks sēdēja uz ādas dīvāna ar cenas zīmi…) Turklāt zvaigžņu koncerti turpinājās un pašmāju izpildītājiem piepulcējās ārzemnieki.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem Daugavpils kultūras centrs trešo reizi nomainīja savu nosaukumu, un tagad to sauc pavisam lakoniski – Kultūras pils. Tajā joprojām ir viena no Latvijā lielākajām koncertzālēm. 2010. gadā tika atjaunota lielā zāles un iegādāta jauna aparatūra, bet 2011. gadā Kultūras pils ieguva vismodernāko ugunsdrošības sistēmu.
No 2016. gada beigām līdz 2019. gada maijam notika līdz šim pēdējā vērienīgā renovācija, tika īstenots energoefektivitātes veicināšanas projekts, nosiltinot fasādi, jumtu, pagrabu, tika nomainītas apkures, ventilācijas un apgaismošanas sistēmas. Kultūras pils darbs bija tikko pa īstam atsācies, kad sākās pandēmija.
Kopumā Kultūras pils bija tukša piecus gadus, un tas noteikti tai nenāca par labu.
Šogad 27. janvārī Daugavpils pilsētas domes sēdē tika nolemts organizatoriski pievienot Kultūras pili Vienības namam. Par jaunās struktūrvienības vadītāju kļuva Harijs Vucins, vienības nama vadītājas Regīnas Osmanes vietnieks.
Starp citu, viņš pēc skaita ir septītais Kultūras pils vadītājs. Pirmais bija Valentīns Kobjakovs, pēc viņa – Aleksejs Anspahs, Ojārs Ignats, Jevgeņijs Ivanovs, Deniss Krupeņins un Aleksandrs Rudzs.
Lūk, fragments no Harija Vucina stāstītā, nebūt ne jubilejas noskaņās:
"Mēs varam kļūt par vienu no Latvijas labākajām koncertvietām, bet pagaidām skatuves un zāles tehniskais nodrošinājums ir kritisks.
Te ir labi rīkot skolu izlaidumus, kad visa tehnika ir divi mikrofoni un viens prožektors. Renovācijas te ir notikušas, neapšaubāmi, daudz ir izdarīts. Tomēr uzskatu, ka Kultūras pilī galvenais ir skatuve un zāle – uz skatuves atrodas tie, kuru dēļ cilvēki te ir atnākuši. Jāsāk tieši ar skatuvi un zāli, nevis fasādi. Mums skatuvei ir 47 dekorāciju pacēlāji – pietiekami, lai "izvilktu" jebkuru lielo formu, jebkuru mūsdienu šovu. Tomēr no 47 dekorāciju pacēlājiem, pēc kolēģu teiktā, darbojas 19. Mēs vēlreiz rūpīgi pārbaudījām aprīkojumu un secinājām – arī šos 19 labāk neaiztikt, tiem jau ir 50 gadu. Lielajām skandām, no kurām skaņa nonāk zālē, ir nedaudz vairāk kā 30 gadu. Bet vai redzējāt mūsu vitrāžu? Tā var būt atsevišķs apskates objekts, kuru aplūkot speciāli ieradīsies tūristi. Tur arī ir kaut kas renovēts, bet es jums parādīšu apgaismojumu, pati visu sapratīsiet (Rus.lsm.lv apskatījās – spuldzītes patiešām ir vecas un briesmīgas – L.V.).
Pilī ir akūts skatītāju trūkums.
Piemēram, Vienības nama koncertzāle savu publiku nav zaudējusi. Jā, tā ir paredzēta tikai 300 cilvēkiem, bet viņi ir, tur visas biļetes ir izpārdotas. Šeit – renovācija un pandēmija, pieci tukšuma gadi. Un arī pirms renovācijas brauca galvenokārt komiķi un šansonu izpildītāji. Iemeslu ir daudz, tie savijušies cits ar citu. Var gausties par publikas gaumi. No otras puses, lai uztaisītu normālu koncertu, mums nepietiek jaudu. Organizators pie mums atbrauc un viņam "jāsēžas" uz telefona, jo jāīrē trūkstošā tehnika. Šansoniem un komiķiem praktiski neko nevajag, ar tiem viss ir vienkārši. Lūk, arī iznāk, ka tehnisko robu dēļ mēs audzinām noteiktu gaumi… Viss ir savstarpēji saistīts.
Mainīsimies. Šoruden "Dagamba" un "Tautumeitas" zālē savāca tūkstoš cilvēku. Vēl viena nianse – pandēmijas dēļ daudzi koncerti tika pārcelti.
Tagad cilvēki zaudējuši ieradumu pirkt biļetes iepriekš, un burtiski pēdējā dienā saproti, vai zāle būs pilna, vai nebūs.
Prognozēt neko nevar. Bet kas būs, kad novembrī visi saņems jaunus pilnos rēķinus… Asa situācija būs. Bet šī problēma nav tikai mums, tā ir visiem."
Plāni jaunajam vadītājam ir interesanti un ambiciozi:
"Es gribu uzcelt īstu PILI visai Latvijai un pilsētai. Mums ir sauklis "Mana pils Daugavpils" – lūk, tāda pils vajadzīga. Te līdzās ir parks un šis gandrīz nogalinātais purvs (domāts Gubiščes ezers, kurš diemžēl iet bojā acu priekšā – L.V.), vēl – bijusī bumbu patvertne. Pirms ieņēmu savu pašreizējo amatu, apsekoju daudzas interesantas vietas Latvijā un Lietuvā un zinu, ka ir interese par dažādiem pēcpadomju mantojuma objektiem. Ignalinas atomelektrostacija Lietuvā, Karosta Liepājā un tā tālāk. Un arī Daugavpilī uz bumbu patvertnes bāzes var atvērt tādu pils pagrabu – un tur izvietot tā laika ekspozīciju.
Ķīmija, kur atrodas Kultūras pils, nav vienkāršs Daugavpils rajons, man šķiet, ka te infrastruktūrai trūkst cilvēcīguma.
Un parkā, kas atrodas pie Kultūras pils, var izveidot vasaras kafejnīcu ar dzīvo mūziku.
Protams, tam, par ko es tagad runāju, vajadzīga milzu nauda – tie ir miljoni. Un tas jārisina nevis pilsētas, bet valsts līmenī, jāpiesaista Kultūrkapitāla fonds un tā tālāk. Lūk, gaidu, kad izveidos valdību, braukšu vienoties…"
Par 22. oktobra koncertu – pirmā daļa noritēs klasikas zīmē, par to rūpēsies orķestris "Daugavpils Sinfonietta". Otrajā daļā oriģināli apvienosies vietējās grupas, solisti un orķestri, kas spēlē dažādos žanros un stilos. Īpašā viešņa – dziedātāja Dināra Rudāne (beigusi pirms pieciem gadiem likvidēto Nīcgales pamatskolu – L.V.), kura izpildīs pasaules hitus. Koncerta sākums pulksten 18.00.
